Ciešā radošā tandēmā, par lugas centrālajiem simboliem lauzot galvu jau no februāra, abi radījuši jaunu redzējumu Raiņa lugai _Zelta zirgs._ Lugas simbolus slēgt nav viegli - katram taču saprotams, ka nepietiek uzlikt blondākajai jaunajai aktrisei galvā princeses kronīti, iztērēt metriem balta tilla un septiņiem maznodarbinātākiem aktieriem ietērpties melnos triko, lēkāt un ķērkt kā kraukļiem. Kas ir Saulcerīte? Režisors: «Noverdzināta, samocīta brīvība, kas rada vilšanos.» Kas ir Antiņš? «Dabasbērns, kuram viss nāk pats no sevis, jo Dievs mīl tīrību.» Kas ir tas, kas jāpamodina? Scenogrāfs: «Es vairāk koncentrētos uz to, kas jānogalina/jāiznīcina...»
Mežonīgi prasīga brīvība
Izvēle veidot dubultinterviju, uzrunājot gan režisoru, gan scenogrāfu, bija konceptuāla. Zelta zirgu «pieveikt» nav iespējams bez atjautīga vizuālā risinājuma. Kas ir stikla kalns? Kā to parādīt? Šādu uzstādījumu noteica arī latviešu teātra vēsturē hrestomātiskā Ādolfa Šapiro un Andra Freiberga sadarbība, 1976.gadā iestudējot Zelta zirgu Jaunatnes teātrī. Ar Andu Zaici kā Antiņu - trauslu, neaizsargātu garīgumu. Valmieras Drāmas teātra jaunajā lasījumā Antiņa lomā redzēsit Ivo Martinsonu. Saulcerīte - Dace Eversa.
16.oktobrī Valmieras Drāmas teātra Mazajā zālē pirmizrāde saulgriežu pasakai par tagadni. Teātris Zelta zirgu piesaka ar šādiem vārdiem: «Valmieras teātrī Zelta zirgs top laikā, kad daudzi ir izteikuši un pat izklieguši savas emocijas mītiņos un sanāksmēs, latviešiem pretojoties atkal kļūt par pazemotajiem un apvainotajiem. Šodien tautas bailes vairs neattiecas uz ārējo ienaidnieku draudiem - šoreiz mēs kļūstam par kalpiem un ķīlniekiem, iespējams, savai neapdomībai, pieredzes trūkumam, dzīvojot liberālā sabiedrībā (..). Brīvība ir mežonīgi prasīga pēc jaunas domāšanas, iecietības, uzdrīkstēšanās, un uzvarēs tikai tie, kas pirmie spēs pielāgoties jaunajiem likumiem.»
Ar ikonām nespēlējamies
Rainis lugu sarakstīja pirms simts gadiem Kastaņolā - Jaunais Rīgas teātris tolaik meklēja Ziemassvētku pasaku bērniem. Tobrīd Rainim nekas piemērots prātā nenāca, un viņš uzrakstīja teātrim atteikuma vēstuli. Ceļā uz pastu nāca atskārta uzrakstīt lugu, literāri apstrādājot igauņu pasaku Pasaka par ķēniņmeitu, kas septiņus gadus gulēja miegā. Tapa luga, kas savā simboliskajā ietilpībā vairāk atgādina ideju drāmu. Luga savā sarežģītībā pati atgādina stikla kalnu, drošvien tāpēc tā ir tik reti iestudēta latviešu teātrī. Scenogrāfam Reinim Suhanovam taisnība: «Patiesībā pat jocīgi, ka šādam latviešu apziņā svētam darbam ir tik ļoti mazs iestudējumu skaits, un tas ir apgrūtinoši, jo interpretu maz, tādējādi viedokli par Zelta zirgu nosaka literatūras skolotāji.» Viesturs Meikšāns: «Intriga slēpjas faktā, ka katram cilvēkam ir sava naivā, ļoti mīlīgā asociācija ar Zelta zirgu. Tas būtu interesanti pašiem lauzt šo naivo fantāzijas valstību, līdz ar to pārsteigt arī skatītājus.» Pēc Ingmara Bergmana Marionetēm, plānojot nākamās izrādes, bijusi sajūta, ka būs vēlme izspēlēties uz skatuves - neierobežot fantāzijas lidojumu, uzvest vieglu un gaisīgu izrādi. «Iespējams, ļoti gaisīga šī jaunā izrāde nav (šajā pasakā dominē drūmais), bet fantāzija netiek ierobežota,» saka V.Meikšāns. Vaicāti, kādu ceļu gājuši - vai studējuši teātra vēstures līdzšinējos iestudējumus jeb gluži pretēji - mēģinājuši visu dzirdēto aizmirst, koncentrējoties tikai uz savu redzējumu, scenogrāfs Reinis Suhanovs atbild: «Šapiro un Freiberga izrāde ir ikona. Ar ikonām mēs nespēlējamies, ejam savu ceļu.» Viesturs Meikšāns: «Varētu teikt, ka gājām tikai savu ceļu, bet, kad es uzzināju, ka Šapiro un Freibergs nav centušies izvairīties radīt skumju un drūmu vidi, bija skaidrs, ka ir daudzas paralēles un pat daudzas sakritības.» Ideja iestudēt Zelta zirgu režisoram jau radusies Kultūras akadēmijas 2.kursā, kad kolēģi bija radījuši drosmīgu pieeju materiālam, izmantojot maskas un grotesku. Šobrīd režisoram ir sajūta, ka jāizmanto latviešu dramaturģija: «Tā ir iespēja runāt pašiem par sevi.»
Par radošo tandēmu Meikšāns-Suhanovs nenākas runāt pirmo reizi. Kas saista otra rokrakstā? Viesturs Meikšāns: «Man partīk Reiņa attieksme pret darbu, kas rada absolūtu uzticēšanos. Pārliecina jēgas līmenis aiz katras idejas.» Suhanovs: «Meikšāns mani «nopirka» ar smalko materiāla izpratni un spēju runāt par to.»