Dievam pašā azotē
Vecāķos pie mākslinieces Ineses Siliņas mājas pirmais par mūsu ierašanos ziņo kaimiņu Vidusāzijas aitu suns - balts milzenis ar melniem plankumiem un draudīgi atieztiem ilkņiem. Ineses no vectēva mantotajā mājā ar plašo dārzu kā Dieva azotē mīt skaists cilvēka labāko draugu pāris - sešus gadus vecs dalmācietis Blanko un kaķis arī «dalmācietis», jo melni balts. Suns ir Ineses sapņa piepildījums par to, ka «man kādreiz būs dalmācietis». Kucēns būdams, viņš esot bijis bailīgs, bet, skat, kāds krāšņs vīrišķis izaudzis! Kaķi Nero Ineses meita Kate atveda no laukiem. Domstarpības starp Blanko un Nero nekad nav bijušas. Tikai vieni prieki un arī vienas bēdas. Tā gada vecumā Blanko sarijies kaut kādus plastmasas gabalus. Dzīvību glābjot, veterinārārstam nācies viņu burtiski uzšķērst un lasīt no zarnām laukā indīgos gabalus. Kā par nelaimi, tieši tajā laikā Nero sakāvies ar kādu runci, un viņam pierē izaudzis milzīgs augonis. Nācies to operēt. Tad kādu laiku abi staigājuši pa māju un dārzu ar milzīgām apkaklēm.
Tādi paši un tomēr citādi
Vai šie abi ir gleznu varoņi? Inese smej: «Galvenais mākslas tēls ir cilvēks visās viņa izpausmēs. Līdzības var saskatīt arī dzīvniekos. Protams, ko man vajag, to viņos saskatu, tālāk darbojas fantāzija. Man patīk piedēvēt cilvēkiem dzīvnieku īpašības un otrādi un to visu apspēlēt. Piemēram, Nero kādā gleznā kļuvis dusmīgi sarkans, bet būtībā viņš ir mieramika. Mana trīs gadus vecā mazmeita var viņu staipīt un ņurcīt, Nero ne reizi nav viņai ieskrāpējis vai citādi ļaunu nodarījis.»
Blanko gleznās izskatās kā īsts gara aristokrāts. Izrādās, ka suņu puisim nav svešas arī cilvēciskās vājības. Vasarā, kad Ineses meita uzaicinājusi ciemos draugus un dārza mājā uzklājusi galdu, Blanko, izmantodams izdevību, pāris minūšu laikā galdu nokopis. Suņa aprēķins bijis dzelžains - ciemiņiem pilnīgi pietiks ar trim atstātajiem nēģiem! Vēl pie abu mīluļu mīnusiem pieskaitāma nemitīgā mēbeļu graušana un «rullīšu būšana». Inese iecienījusi melno krāsu apģērbā, tāpēc mājās un Jaņa Rozentāla mākslas skolā, kur viņa strādā par pedagoģi, vienmēr jātur drēbju rullīši dzīvnieku spalvu noņemšanai.
Nekādus zvaniņus!
Ineses gleznās redzu daudz dažādu putnu. Nero gan esot traks uz putnu un peļu izķeršanu, tāpēc māksliniece reiz runcānam iekārusi kaklā zvaniņu - lai putni dzird, ka briesmas tuvojas. Blanko zvaniņu uzskatījis par apkaunojumu kaķa pašcieņai, un pa abiem labi domātais jauninājums ātri vien ticis likvidēts.
Mākslinieces darbnīcā kārtīgi cits pie cita sakrauti gatavie darbi - gleznas ar dziļiem zemtekstiem, kas atklājas simbolu valodā. Lūk, glezna Variācijas par klauna tēmu. Inese skaidro: «Protams, tas, kurš ar priekšķepām ierāpies klaunam klēpī, ir Blanko, bet cirka māksliniekā ir daudz kas no manis.» Daudzās gleznās var saskatīt skumju humoru un grotesku. Darbu varoņi ir gan nežēlīgi un visvareni (Kaķis un peles), gan no cilvēku pielūgsmes noguruši. Inese saka: «Ar plašu vispārinājumu un simbolu valodu vēlos savos darbos panākt emocionālu spriedzi. Kas nekad nevar notikt dzīvē, vienmēr var notikt iztēlē.»
Izstādē Līdzgaitnieki skatāmas divdesmit septiņu mākslinieku gleznas un vitrāžas, to vidū Ilzes Avotiņas, Ineses Siliņas, Laimas Eglītes, Imanta Vecozola un citu meistaru gleznas. Darbi liek padomāt par to, kā suns un kaķis nonāca pie cilvēka un kāpēc šī mūžsenā mistērija līdz pat mūsdienām palikusi neatklāta. Blanko un Nero gan uz izstādes atklāšanu neieradās. Pirmkārt, nebija aicināti, otrkārt, abi uzskatīja, ka savu ir padarījuši, cītīgi strādājot par mākslinieces modeļiem. Turklāt nekas uz pasaules nav labāks par balto klusumu Vecāķos un augsto priežu šalkoņu kāpās.