«Saulainā dienā parkā, kur sapulcējušās māmiņas ar ratiņiem un rotaļājas mazi bērni, pāris narkomānu ieiet dziļāk zālienā, lai saulainā vietā sašpricētos un turpat pagulētu. Nav zināms, vai izlietotās šļirces tiek pēc tam izmestas atkritumu urnā vai atstātas turpat, kur citu dienu rotaļājas bērni,» stāsta Jana un min, ka kāda puisēna mamma stāstījusi, ka viņas dēls reiz pacēlis šļirci, taču par laimi, tas noticis ziemā un viņam rokā bijis cimdiņš. Analīzēs noskaidrots, ka šļirci lietojis HIV nēsātājs. Pēc tam bērnam tika veiktas analīzes un sekoja ilga, mokoša rezultātu gaidīšana.
«Narkomāni pārbauda daudzdzīvokļu māju durvis, meklē neaizslēgtās, lai kāpņu telpā sašpricētos. Ko darīt, ja, izejot no dzīvokļa, kāpnēs satiec narkomānu, kurš špricējas?» neziņā jautā Jana. «Kāds autovadītājs piestājis nomaļus, lai turpat auto sašpricētos, un nav zināms, pēc cik ilga laika viņš nolems atkal kļūt par satiksmes dalībnieku, brauks pa ielām, kur iet, brauc cilvēki un man/mums tuvie cilvēki.»
Pēc Janas novērojuma, kāds taksometra šoferis gaišā dienas laikā ir ne tikai atvedis savu pasažieri uz točku, bet arī atļāvis sašpricēties savā auto. «Un tas nekas, ka garāmgājēji to redz.»
Tikpat netraucēti darbojoties arī narkotiku tirgotāji. «Noteiktā vietā, kur cilvēki bieži garām nestaigā un mašīnas garām nebrauc, diezgan bieži piebrauc divi auto. Var redzēt, ka mazliet slēpjas. Saņem un nodod vieglus saiņus un plastmasas kannas, norēķinās un veikli izklīst,» sūdzas Jana. «Kaimiņi jau sapratuši, ka blakusdzīvoklī iekārtots narkotiku sadales punkts. Narkokurjeru vizītes, lai arī pietiekami diskrētas, ir kļuvušas par ikdienu.»
Tā kā tas vēršas plašumā, viņai jau esot bail staigāt pa ielu. «Nav nekādas informācijas, ko darīt šādās situācijās. Zvanīt policijai, rakstīt iesniegumu, kurā jānorāda savi personas dati? Vai kāds to vēlas. Bet ko tad?»