Kleista jautājumi un dejotāja atbildes kļuva par pamatu izcilai esejai ar vienkāršu nosaukumu - Par marionešu teātri. Mākslas, radīšanas un vispār dzīves mistērija tur aprakstīta caur vienu vienīgu kustību - kā ar cilvēka rokas palīdzību atdzīvojas marionete.
Katrai kustībai ir savs smaguma centrs, pietiek zināt, kā tas kustināms, lai pārējais notiktu pats no sevis. Tātad būtībā ir viena - galvenā kustība.
Dejotāju tirgus laukumā sajūsmināja šīs izjūtas - vadīt mistēriju, kuru viņā pašā uz skatuves vadīja kāds cits. Viņš juta, cik ļoti tieši no viņa rokas kustībām ir atkarīgas marionetes kustības, cik ļoti dzīvs, trausls un nepavisam ne mehānisks ir šis process. Un cik ļoti jāatbrīvojas no zināšanām par galveno kustību, lai tā izdotos un lai veids, kā marionete kustas, būtu dzīvs un dabisks.
Katra kustība, katrs mirklis ir absolūti vienreizīgs un neatkārtojams. Teiksim, šorīt agri no rīta putni dārzā pastaigājās tā, itin kā tas būtu viņu dārzs, itin kā viņi te dzīvotu, ligzdotu, saimniekotu un tikai pārpratuma pēc te dzīvo arī cilvēki ar saviem ierastajiem rīta, dienas un vakara rituāliem.
Kāds tomēr visu vada, viss ir tik trausls un īslaicīgs, un šim augstākajam spēkam nevar pretoties. Tas skaidri rāda savas aprises, tomēr vienlaicīgi ir piedodošs, kad vēršam pret to tukšas kustības. Cīņa par dzīvību, cerības līdz pēdējam brīdim, spēku meklēšana bezcerībā un cieņas pilna padošanās par mums augstākas varas priekšā.
Kleista esejā par to neaizmirstami stāsta dejotājs. Kad viņš - izcilākais no paukotājiem, neskaitāmas reizes sajutis saldo uzvaras garšu, beidzot satiek cienīgu pretinieku - milzu lāci, kurš stāv uz divām ķepām, izslējis špagas atvairīšanai labo priekšējo ķepu. Lācim pietiek vien ar līganām kustībām, lai atvairītu pareizi tēmētos uzbrukumus, uz nepareizi tēmētājiem viņš vispār nereaģē. Īstenībā lācis, tāpat kā liktenis, nemaz necīnās pretī, tikai reaģē uz mūsu pašu dažkārt sapratīgiem, bet bieži muļķīgiem un tukšiem izaicinājumiem.
Kāds tomēr visu vada, viss ir tik trausls un īslaicīgs. Teiksim, visa šī neprātīgā ziedēšana - kastaņas, cerīni, ābeles, balts ziedlapiņu sniegs pār mauriņu. Cik manī kā katrā no mums ir no Dieva šajā brīdī, tik es to atdodu drauga cīņai par dzīvību un ticu līdz pēdējam brīdim, ka viņam izdosies vēl šoreiz. Cik manī kā katrā no mums ir no marionetes, es cenšos saprast, kā un kāpēc kāds zina mūsu galveno kustību, kā un kāpēc kāds mūs vada un savā ziņā nav ne ļauns, ne nežēlīgs.
Tas spēks, kas kustina lelles gaisā, ir daudz lielāks par spēku, kas tās tura pie zemes, Kleistam sarunas beigās saka dejotājs.