Šo vasaru gan mēru nevis zilumos, bet miežagraudos. Kad divas dienas, sviedriem plūstot, saulē biju spēlējusi volejbolu un futbolu jeb, kā teica kāds skatītājs, «zibsnījusi pa laukumu», pēcāk metusies aukstā upē un gulējusi ļoti maz, pamodos ar miežagraudiem abos acu iekšējos kaktos. Sūri! Pirms pusgada miežagrauda ārstēšana izmaksāja ap 40 latu, bija jālieto antibiotikas. Uz pasauli raudzījos caur strutām. Ārsts teica: ja tas atkārtosies, būs jāgriež un tas maksās vairāk par Ls 40. Tāpēc gribēju miežagraudu pieveikt sākuma stadijā un lūdzu draugiem aizvest mani uz Pļaviņu medicīniskās palīdzības punktu. Mani ieraudzījusi, mediķe teica: «Pakasi ar mazo pirkstiņu no auss sēru un ieberzē acī.» Samulsu, taču izdarīju to. Ieminējos, ka man ar acīm allaž bijušas ķibeles, tāpēc ar ausu sēru vien nepietiks. Varbūt kādu ziedi vai pilienu? Atnāca otra mediķe un sirsnīgi ieteica: «Apsien ap trešo un ceturto pirkstu melnu diegu astotniekā. Palīdzēs.» Pateicos un smejoties devos uz auto. Tā teikt, brauc nu mājās, meit, un gaidi miežagraudu ražu. Atradusi iemeslu, kad lūgt ārstu palīdzību.
«Ja sērs pašas ausīs beidzas, nāc, pabaksties pa mūsējām,» draugi smējās, tomēr pēc mirkļa prātoja, kā mediķi var ieteikt melnus diegus, nevis izrakstīt zāles. Tā kā graušanu acīs tomēr gribējās mazināt, draugu pavadībā devos atpakaļ. Koķetējām tik ilgi, kamēr pilienus izrakstīja. Prasīju, lai apsien melnos diegus, ja jau tos ieteica, taču diega ārstiem nebija. Arī vairākos Pļaviņu veikalos svētdienā diegu neatradām. Svinību vietā tiku pie sarkana diega, apsēju ap abu roku trešo un ceturto pirkstu. Pēc kāda laika apsēji sāka izstaipīties un slīdēt nost, tāpēc draugi rosināja doties pie Pļaviņu mediķiem uz pārsiešanu. Tā vietā tomēr izvēlējos Rīgas acu ārstu, kurš, ieraudzījis ap pirkstiem melnos diegus, nopūtās: «Jā, sērs var līdzēt, taču melnā maģija gan ne.» Nospriedām, ka tautas medicīna drīz vien plauks un zels, tāpēc veselības ministrei Baibai Rozentālei varētu uzdāvāt lielu melnā diega baķi. Lai izdāļā slimnīcās.