Maz to miljonu
«Šāds aicinājums man izklausās pēc spiediena un atgādina nacionalizācijas procesu,» saka uzņēmuma Grindeks padomes priekšsēdētājs, miljonārs Kirovs Lipmans, uzskatot, ka šāda aģitēšana viņam rada pretēju reakciju - norobežošanos no ziedošanas. Viņš gan pats ziedojot regulāri - esot vairāku skolu mecenāts, periodiski ziedo bērniem invalīdiem un hokeja pasākumiem, veltot tam nedaudz mazāk kā desmit procentus no saviem kopējiem gada ienākumiem.
Kā Latvijā neiespējamu šādu aicinājumu vērtē grāmatu apgāda Zvaigzne valdes priekšsēdētāja, pērn pirmo reizi par miljonāri nominētā Vija Kilbloka. «Protams, ASV turīgākās ģimenes pat nespēj iztērēt to naudu, ko ir nopelnījušas, bet latviešu uzņēmēji cīnās par biznesa izdzīvošanu un darba vietu saglabāšanu,» viņa apgalvo, piebilstot, ka sev piedēvēto miljonu nemaz neredz, jo tas sastāv no izdevniecības un grāmatnīcām. Viņa uzskata, ka minētiem ASV magnātiem būtu jāziedo ne vien puse, bet pat lielākā daļa no ienākumiem, piemēram, trūcīgākajiem Indijas iedzīvotājiem, kuriem nepieder nekas vairāk par kartona kasti, kas pilda arī dzīvesvietas funkciju.
«Nav jau mums Latvijā to miljardieru. Lielākajiem miljonāriem miljonu ne vairāk par kādiem 60 vai 70. Tos pēc nāves tuvinieki sadala un labdarībai nekas nepaliek,» uzskata uzņēmuma Man-Tess īpašnieks, miljonārs Jūlijs Krūmiņš. Viņš atzīst - ja rocība tiešām būtu mērāma vairākos miljardos, varētu diskutēt par to, kā to sadalīt starp ģimeni un labdarību. Līdzīgs viedoklis ir arī uzņēmuma Gerkens un partneri īpašniekam Raimondam Gerkenam: «Latvijas miljonāru bagātība ir nosacīta. Pirms dažiem gadiem tai bija viena vērtība, tagad - pavisam cita. Un nav jau arī Latvijā tirgus, kur attīstīt biznesu. Valstī ir tik daudz iedzīvotāju, cik Pekinā uz vienas ielas.» Viņš gluži kā baznīcai labdarībai ik gadu ziedo vismaz desmito tiesu no saviem ienākumiem. Pēdējā laikā viņa dāsnumu esot izbaudījusi dzimtā skola Skrundā, Rakstnieku savienība, dažas baznīcas un mākslas nozare. Pats R. Gerkens savas ģimenes rocību novērtē aptuveni 30 miljonu latu vērtībā un miljonāru reitingiem netic.
Neesot kultūras
Miljonāre Irēna Pulkinena par savu biznesu gan nesūdzas, sakot: «Man patīk skaistas lietas, tādēļ arī biznesā esmu izvēlējusies greznus īpašumus, kuri atrodas stratēģiski labās vietās. To vērtība būtiski nav kritusies.» Taču īpašas ziedošanas stratēģijas viņai neesot - dažkārt, braucot pa Latvijas novadiem un redzot trūkumā dzīvojošus cilvēkus, esot žēlumā atdevusi visu skaidro naudu, kas ir makā. Viņa gan apgalvo, ka procentus septiņus no saviem ienākumiem ziedojot, taču arī atzīst, ka Latvijā vēl nav izveidojusies labdarības kultūra. «Spānijā, piemēram, turīgi cilvēki regulāri savās mājās organizē dārza svētkus kā labdarības pasākumus. Tajos piedalās tikai ģimenei pazīstami cilvēki, kuru ziedojumi vienam vai otram mērķim sākas ar 100 vai 200 eiro (70 vai 140 lati). Tā ir lieliska iespēja satikt draugus, patīkami aprunāties, iedzert labu vīnu, sievietēm izrādīt savus tērpus, un tam visam vēl ir kāds cēls mērķis.»
Par labdarības kultūras trūkumu sūdzas arī uzņēmuma Dzintars vadītājs Iļja Gerčikovs. «Latvijas miljonāri ne vien finansiāli ļoti atpaliek no pieminētā Bila Geitsa, bet arī mentāli un kultūras ziņā,» norāda uzņēmējs. «Redziet, ASV miljardieri jau apguvuši mērenu attieksmi pret nopelnīto naudu, bet Latvijas uzņēmējs vēl ne. Viņš vēl ir izsalcis, vēl dzenas pēc naudas.» Pats viņš ziedojot kādus dažus tūkstošus no gada kopējiem 30 tūkstošu ienākumiem - lielākoties individuāli, jo starpniecībai netic.
Vienīgais no Dienas uzrunātajiem miljonāriem pilnībā B. Geitsa pozīciju atbalsta Dome Hotel īpašnieks un uzņēmējs Gundars Ozols, kurš miljonus nopelnījis ar Krievijas naftas magnāta degvielas karšu izplatīšanu. «Šāda iniciatīva būtu apsveicama. Palīdzot tam, kuram iet sliktāk, mēs ceļam savu sociālo atbildību,» uzskata G. Ozols. Arī viņš iespēju robežās iesaistās labdarības pasākumos, taču līdzīgi kā citi miljonāri labprātāk ziedo nevis caur organizācijām lielu projektu ietvaros, bet bez starpniecības. «Sagadīšanās mani bieži saved ar cilvēkiem, kuri zina, kam nepieciešama palīdzība. Biežāk tā vajadzīga bērniem, kuriem ir veselības problēmas,» pieredzē dalās G. Ozols. Viņš godīgi atzīst, ka pērn nav atļāvies ziedot nemaz, jo uzkrājumi tērēti, glābjot biznesu, un tādēļ jūtoties slikti. Taču šī gada otrajā pusē G. Ozols daļu naudas tomēr sola trūcīgākajiem atvēlēt. «Priekšroka ir veciem cilvēkiem, kurus dzīve ir pievīlusi. Viņi visu dzīvi ir strādājuši, bet vecumdienās pat nespēj sev palīdzēt. Otra prioritāte, protams, ir bērni, kuriem arī dzīve bieži vien iegrozās tā... kā nav labi.»