Koncerts principā nevar neizdoties, ja tam ir tik stipri un pārliecinoši balsti: operdīva Inese Galante un diriģents Eri Klass. Festivāla patronese kārtējo reizi parādīja, ka spējā radīt mākslu ir pārāka par kolēģiem. Ineses Galantes balsī ir visa cilvēka dzīve - viņas pašas mūžs ar tā smiekliem un asarām. Augstu diriģēšanas klasi parādīja igauņu diriģents ar pasaules pieredzi un atzinību. Pārsteidzoši, ka viņam tik jūtīgi klausīja Nacionālais simfoniskais orķestris, jo Klass nedarīja tieši to, kā šim kolektīvam tik ļoti pietrūka arī Ginta Glinkas diriģēšanā, - nekādas taktēšanas un rādīšanas ar pirkstu! Uzrakstīt, ka Egils Siliņš un Irina Dolženko ir lieliskā vokālajā formā, nav oriģināli, tomēr reizēm jānovērtē jau pierastas lietas, īpaši, ja apzinies darbu, kas ieguldīts. Neraugoties uz koncerta visnotaļ solīdo māksliniecisko līmeni, gribu ielikt četrus ābolus - ja nu daži dziedātāji šīs rindas izlasa, lai apdomājas: pirms koncerta tomēr vajag iesildīt balsi. Tad solists varēs sevi parādīt jau pirmajā iznācienā. Un Cosmos cienījamo mākslinieku pasaku lasīšana šoreiz bija pilnīgi nevietā.
Vērtējums: 4 no 5
Par augsto kvalitāti un jauko gaisotni jāpateicas koncerta diriģentam Eri Klasam, kurš, netiranizēdams Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri ar vētrainiem žestiem, prata atraisīt muzicēšanai, radošam priekam no itāļu belcanto līdz amerikāņu «blūza operai» Gēršvina Porgijam un Besai. Sirdī un liriskā soprāna krāsās mīlestībā staroja festivāla namamāte Inese Galante. Vokāli pārliecinošs un artistisks, par to arī pelnīti publikas mīlēts bija Egils Siliņš. Irinas Dolženko mecosoprāna emocionālais, dramatiskais vokālais spēks liktenīgo sieviešu (Eboli un Karmenas) tēlos ir apbrīnas vērts. Pablāvi G.Doniceti Lučijas āriju nodziedāja Jeļena Goršunova, kura pērn blakus Elīnai Garančai bija V.Bellīni operas Kapuleti un Monteki koncertiestudējuma lielais atklājums. Toties ar kādām vieglām, spodrām koloratūrām un nesamākslotu intonāciju valdzināja viņas Džilda, cik izteiksmīga un niansēm bagāta bija Adīna (duetā ar Dulkamāri - Egilu Siliņu)! Profesionāli, bet ne vairāk izpaudās Brno operas tenors Peters Bergers. Cosmos gaumīgi «aizvietoja» orķestri, kopā ar Inesi Galanti atskaņojot G.F.Hendeļa āriju (no Rinaldo), bet pagalam izkrita no konteksta ar pasaku par lāčiem un operdziedāšanas parodēšanu.
Vērtējums: 3 no 5
Festivāla Summertime atklāšanas koncertu var droši uzskatīt par laba līmeņa muzikālu notikumu, kurā tomēr pietrūka māksliniecisku pārsteigumu un jaunatklāsmju. Koncerts pirmām kārtām saistīja ar augstas kvalitātes solistu ansambli - Egila Siliņa un Ineses Galantes dziedājumam piemita izteiksmīga vokāla individualitāte un noslīpētība, daudz neatpaliekot arī Irinas Dolženko sniegumam. Viesmāksliniekus Jeļenu Goršunovu un Peteru Bergeru uztvēru kā profesionāli skolotus solistus ar izkoptu un piemīlīgu tembru, bet bez īpašas unikalitātes. Orķestris Eri Klasa vadībā muzicēja visai atraisīti, plastiski, ar pietiekamu emocionalitātes devu, arī nedaudz atsvešināti viscaur unificētā interpretācijas manierē, radot aizdomas, ka diriģenta radošās darbības aizrautīgākie un saviļņojošākie brīži varētu būt meklējami 70.gadu ierakstos. Arī koncerta repertuārs diezgan standartizēts - viena ārija no Hendeļa, divarpus fragmentu no Gēršvina, ilgāka pakavēšanās pie pazīstamākajām romantiķu un veristu operārijām. Atšķirība no, piemēram, Siguldas Opermūzikas svētkiem rodama tikai vokālās grupas Cosmos lasītajā Pasakā par deviņiem lāčiem.