Par to, ka sabiedrības noskaņojums rietumvalstīs mainās par labu tā dēvētajiem pirātiem, tikko pārliecinājās Francijas prezidents Nikolā Sarkozī. Viņš jau gadu lobē likumu, kas ļautu varas iestādēm izsekot failu mijējus un trīsreiz pieķertajiem atvienot interneta pieslēgumu pat uz gadu, saglabājot abonēšanas maksu. Ieceri atbalstīja desmit tūkstoši Francijas mūziķu un aktieru, bet, piemēram, aktrise Katrīna Denēva paziņoja, ka tas ir «demagoģisks, nepiemērojams un stulbā veidā ignorē jaunos lejupielādes veidus». Projekta pretinieku pusē ir 60% sabiedrības, un parlamentam neizdevās to apstiprināt.
Mūziķi bez maizes?
Leģendārais komponists Endrū Loids Vebers uzskata, ka failu apmaiņa, ar ko nodarbojas 28% britu, iznīcinās jauno mākslinieku centienus izrauties uz lielās skatuves. «Man rodas jautājums - vai pēc desmit gadiem Lielbritānijā būs vieta, kur varētu uzrasties jauni The Beatles?,» komponistu citē laikraksts Daily Telegraph.
«Interneta pakalpojumu sniedzēju iesaistīšana pirātisma apkarošanā šodien ir vissvarīgākā prioritāte mūzikas un radošajā industrijā,» uzskata Džons Kenedijs no ierakstu studiju intereses pārstāvošās apvienības IFPI.
Netrūkst arī pretēju viedokļu. Piemēram, ka internets ir ideāla tribīne jaunajiem māksliniekiem, lai izplatītu savu mūziku. Turklāt tieši klausītājiem, nevis vispirms pārliecinot ierakstu kompānijas, ka viņu mūzika nesīs peļņu.
Industrijai jāmainās
Latvijas Interneta asociācijas izpilddirektors Viesturs Plešs problēmu pirātu apkarošanā saskata faktā, ka izklaides industrija ir krietni atpalikusi no laika: «Autortiesību organizācijas ir pieradušas pie vecās sistēmas. Tā nes naudu, un viņiem nav vēlēšanās neko uzlabot.» V.Plešs Dienai stāsta, ka XXI gadsimtā šāda filozofija vairs nedarbojas. «Principā tās nodarbojas ar terorizēšanu. Draud patērētājiem, taču nemeklē kompromisu,» Interneta asociācijas vadītājs uzskata, ka ierakstu studijām vajadzētu panākt pretī lietotājiem.
Viņa viedoklis sasaucas ar britu avīzē The Guardian rakstīto, ka daļa vainas jāuzņemas pašiem izklaides darboņiem. «Viņi ieliek jaunas filmas vai TV šova reklāmu New York Times, žurnāla Salon mājaslapā vai arī Google banerī un rāda to visai pasaulei,» laikraksts sūkstās, ka tiek iekārdināti arī cilvēki ārpus ASV, lai gan reizēm līdz pirmizrādei jāgaida pāris nedēļu. «Ja jūs reklamējat filmu, nedodot iespēju to legāli iegādāties, kā jums šķiet - kas notiks?» laikraksts atklāti kritizē novecojušos darbības principus, «jūs ar vienu elpas vilcienu sakāt: «Paskatieties uz šo brīnišķīgo produktu! Jūs taču to gribat», bet ar nākamo: «Jūs to nevarat iegūt ne par kādu naudu».»
«Lietotāji tikai vēlas, lai ir sakārtota sistēma. Lai viņi ar vienu klikšķi var uzreiz dabūt to, ko vēlas. Bet izklaides industrija nevar apmierināt viņu vēlmes, tādēļ jāmeklē citi ceļi,» V.Plešs sliecas domāt, ka ir muļķīgi kaut ko aizliegt, nepiedāvājot alternatīvas. Viņš risinājumu saskata zemākā cenā: «Labāk taču ir paņemt no katra pāris santīmu, nevis uzskrūvēt neadekvātu cenu un panākt, ka lietotāji zog.»