Arī ar interesantu un ļoti radošu _latino_ stila interpretāciju vācu pianista Sebastiāna Šunkes un Kubas vokālās dīvas Olvido kopdarbā, kurā Šunke iesaistījis izcilus mūziķus no Vācijas un Urugvajas. Festivāls paliks atmiņā ar ekscentrisku piedzīvojumu balsīm un instrumentiem _Sashird Lao_ (Francija) izpildījumā, ar pašatdeves un virtuozitātes superstundu, ko klausītājiem Kongresu namā festivāla noslēgumā projektā _Soulgrass meets Blues_ sniedza saksofonists Bils Evanss un ģitārists Robens Fords kopā ar Latvijā jau zināmo, neparasto basģitāras virtuozu Etjēnu Mbapi, bundzinieku Tosu Panu un fenomenālo Raianu Kavano, kurš spēlē bandžo tā, it kā tā būtu solo ģitāra. Trijās dienās vēl arī bezmaksas bērnu festivāls un koncerti Vērmanes dārzā, Stacijas laukumā, meistarklases Radio studijā un tā dēvētie _showcase_ klubā _Artelis_, kurā Latvijas jaunos mūziķus noklausījās desmit starptautisko pasākumu producenti un izdevēji no citām valstīm. Meistarklase un _showcase_ ir festivāla ieguldījums nākotnei, starts mūsu jaunajiem mūziķiem uz starptautisko apriti. Vai dzirdētais bijis gana interesants, _Dienai_ stāsta eksperti no ASV, Francijas un Vācijas.
Džefs Levensons, Half Note Records producents, mūzikas publicists, Ņujorkas Universitātes profesors (ASV)
«Mūsdienu tehnoloģijas dara pieejamu pilnīgi visu, taču laba, godīga, oriģināla mūzika ir tā, kas var būt ļoti interesanta pasaulei, kurā saprot īstu mākslu. Mēs esam kā ziņu kanāli, pa kuriem plūst informācija: mūziķi un producenti, kuri šeit viesojās, runās par festivālu Rīgas ritmi un Latviju. Es personīgi esmu pārsteigts par to, cik Rīga ir enerģijas pilna un dabiski skaista, ar jūtamu dabas klātbūtni un labu, radošu enerģiju. Ja tikšu aicināts, noteikti šeit atgriezīšos.
Lielākā daļa no latviešu mūziķiem, kurus mums rādīja showcase programmā, ir ļoti, ļoti talantīgi, bet es nedomāju, ka viņi ir gatavi pasaules skatuvei. Šeit ir nepieciešams ilglaicīgs plāns. Viņiem vēl daudz jāmācās, liekot uzsvaru uz attīstību oriģinalitātes virzienā. Man, piemēram, ļoti patika vokālā grupa Framest, taču vokālā džeza grupa ir ļoti grūta joma. Visā pasaulē ir tikai dažas īsti spilgtas vokālās džeza grupas - tādas kā Manhattan Transfer, New York Voices, Take 6. Taču tās visas ir jau vismaz ceturtdaļgadsimtu vecas vai vecākas, un es nezinu daudz jaunu grupu tik labā līmenī.
Daudzsološs likās trio (DP Trio - saksofonists Deniss Paškevičs, bass Staņislavs Judins, bundzinieks Artis Gulbis): ļoti atraisīti, progresīvi un labi mūziķi. Talanti ir ļoti spilgti, taču viņiem ir jāatrod sava seja. Jūtu, ka viņi kopē amerikāņu džezu. Viņi tajā ir izskolojušies ļoti labi, taču es vēlētos sagaidīt brīdi, kad viņi atradīs savu balsi, seju, rokrakstu. Domāju, ka tas notiks pēc dažiem gadiem. Visi jaunie mūziķi spēlēja ļoti aizrautīgi un ir ļoti dziļi iekšā mūzikā, bet tā vēl nav viņu pašu mūzika. Būtu ļoti gudri darīts, ja Rīga un Latvija nolemtu viņos investēt nākotnē. Tad izveidotos spilgta, pasauli ieinteresēt spējīga džeza mūziķu paaudze. Tam nepieciešams atbalsts un dažādas iespējas - izglītības un sadarbības programmas. Nepieciešama vērtību sistēma, kas pasaka, ka tas ir svarīgi, labi un nepieciešami. M. Briežkalns darījis ļoti gudri, vienkopus festivālā integrējot koncertizpildījumu un izglītību. Tam ir nākotne, jo tagad, kad džeza ekonomikai nav labākie laiki, daudzi džeza mūzikas meistari ir pievērsušies pedagoģijai un labprāt māca jaunos. Festivālam ir jāaug, un tas ir pelnījis atļauties aicināt pasaulslavenus māksliniekus un būt redzams starptautiskajā apritē.
Fernando Landeiro-Markess, Francijas lielākā mūzikas festivāla Le Printemps de Bourges un MaMA Event Paris vadītājs
Līdztekus Francijā lielākajam mūzikas festivālam, kas Parīzē noticis jau 34 gadus un aptver visus stilus un žanrus, rīkoju arī festivālus Slovākijā, Ungārijā, Portugālē, Spānijā, Īrijā, Kanādā. Veidoju radošas sadarbības tiltus starp valstīm, tāpēc noklausījos gandrīz visus latviešu mūziķus. Tiesa, džezs ir tikai viena no mani interesējošajām jomām. Jums ir lieliski mūziķi - gan instrumentālisti, gan dziedātāji -, taču repertuārs neatbilst viņu potenciālam. Tam, ko viņi spēlē, nav nākotnes skaņas, tā vēl ir pagātne - pārāk daudz kopiju tam, ko var dzirdēt pilnīgi visur pasaulē. Nevajag baidīties un slēpt savu seju, savu «es», domājot, ka pasaule nesapratīs. Tādu psiholoģisko kompleksu pirms gadiem pārdzīvoja arī mūziķi Francijā. Pirms 25 gadiem arī viņiem likās, ka jāspēlē amerikāņu mūzika, jo to būs vieglāk eksportēt. Bet nekāds amerikanizēta franču rokenrola eksports nesanāca. Panākumi sākās tad, kad viņi uzdrošinājās pieteikt pasaulei paši savu radošo identitāti.
Savos festivālos vēlos parādīt kaut ko atšķirīgu, citādu, pārsteidzošu, oriģinālu. Pagaidām neko tādu neatradu. Problēma nav mūziķu kvalitātē, bet gan viņu radošajā izvēlē un ievirzē. Piemēram, Framest dzied lieliski, taču repertuārs ir tik ļoti vecs, ka atliek pabrīnīties, vai to tiešām izvēlējušies paši jaunie cilvēki? Viena grupa, kurā spēlēja kontrabass, bungas, saksofons un klarnete, priekšnesumu sāka oriģināli, bet jau pēc diviem skaņdarbiem sākās dￃﾩjￃﾠ vu. Līdzīgu ainu tikko pieredzēju arī jums kaimiņos Igaunijā. Gribu novēlēt mūziķiem droši spēlēt, kā paši jūt, nebaidoties, ka publika grib dzirdēt tikai to, ko jau labi zina. Tiesa, viņiem patīk zināmas, populāras melodijas, taču viņus var arī audzināt, sistemātiski piedāvājot kaut ko pavisam citu. Tad viņi pieņems arī jaunu mūziku un labprāt maksās par biļeti.
Nils Hansens, Hamburgas filharmonijas direktors (Vācija)
Man patika gaisotne festivālā un pilsētā. Festivāls ir lieliski organizēts, ar labu, daudzveidīgu programmu. Jaunie Latvijas mākslinieki bija ļoti labi, taču diez vai viņus būtu interesanti prezentēt pie mums Hamburgas filharmonijā. Viņi vēl ir ļoti jauni un jau labi skoloti, taču nav vēl atraduši paši savu ceļu mūzikā - to, kas ir jau nākamais pēc skolas. Man šķiet, ka viens ansamblis, kas spēlēja skaļu, haotisku frīdžezu, jau dodas šajā virzienā. Paneļdiskusijā aicināju - nekopējiet! Dariet to, ko vēlaties paši, un šajā radošajā brīdī vairs nedomājiet ne par mūzikas likumiem, ne publiku, ne skolotājiem un viņu vēlmēm. Manuprāt, tieši šī ir džeza būtība. Tas nekas, ka pašā sākumā jūsu spēlēto pieņems un sapratīs tikai daži. Pēc laiciņa to jau sapratīs plašāk.