Liktenīgās nejaušības
Aldis stāsta, ka tās 1989. gada vasaras nakts notikumus neatceras, jo tas noticis miegā. Viņš izkrita pa piektā stāva logu. Divsimt kilometru no mājām, Liepājā, kur bija devies uz boksa sacensībām, kuras, kā izrādījās, nemaz nenotiek. Par notikušo pļaviņietis saka - liktenīgas nejaušības, kas sekojušas cita citai. Gluži nejauša nonākšana boksa pulciņā, garām palaists būtisks mēģinājums korī, lai aizbrauktu uz skolēnu dziesmu svētkiem Rīgā tieši tobrīd, kad bija plānotas arī sacensības Liepājā, un došanās uz vēju pilsētu. «Uzskatu, ka ikvienam no mums liktenis jau ir ieprogrammēts un notiek tā, kā jānotiek. Tāpēc es notikušajā nemeklēju vainīgos, bet domāju, kā dzīvot tālāk situācijā, kādā biju nonācis. Es vispār esmu optimists un man vienmēr ir licies - ja es kaut ko daru, tam vajag izdoties, ja kaut ko daru, tad pamatīgi,» saka man pretī sēdošais jaunais vīrietis. Neliela auguma, klusu balsi, meklējot vārdus sarunas laikā, viņš ik pa brīdim domīgi veras tālumā un gandrīz ne reizi nepasmaida, taču no viņa strāvo labestība, miers un harmonija.
Datori vispiemērotākie
Ārstēšanai un rehabilitācijai sekoja vispārizglītojošās programmas apgūšana mājapmācībā un studijas. «Aprunājoties ar manu informātikas skolotāju Kārli Dzintaru, ģimenē nolēmām, ka datoru lietas man būtu vispiemērotākās. Studijām izvēlējāmies Rīgas Tehniskās universitātes Automātikas un skaitļošanas tehnikas fakultāti. Mamma aizbrauca uz skolu, izstāstīja esošo situāciju un vienojās par studiju procesu. Kļuvu par klātienes studentu, taču pasniedzējiem nebija iebildumu, ka skolā ierodos tikai uz laboratorijas darbiem, ieskaitēm un eksāmeniem. Sarunājām, ka vienā dienā izdaru maksimāli daudz, saņemu nākamos uzdevumus un mācību materiālus. Sākumā viss bija jākopē, jāgatavo papīra formā, bet vēlāk vietējā pašvaldība man palīdzēja sagādāt tam laikam pietiekami jaudīgu datoru, kas krietni atviegloja darbu,» savu studiju laiku atceras Aldis. Tētis darbā ņēmis brīvdienu, lai dēlu varētu aizvest uz Rīgu, līdzi braukusi arī mamma, pasniedzēji kāpuši lejā no citiem stāviem, lai satiktu savu studentu. «Vienīgais, kā man ļoti pietrūka šajā periodā, - tiešā kontakta ar kursabiedriem. Tāds bija tikai ar kursa vecāko un pāris studentiem, ar kuriem strādāju pie kopīgiem darbiem. Līdz ar to izpalika šodien sabiedrībā tik populārā draugošanās ar studiju biedriem,» skumji nosaka Aldis un atzīst, ka tāpēc ļoti labi saprot, cik svarīgi bērniem, kuri piekalti ratiņkrēslam, tomēr apmeklēt skolu un būt vienaudžu, domubiedru vidū.
Visa skola ir mana
Alda darbavieta - datorklase - atrodas skolas pagrabā, bet mēs tiekamies stāvu augstāk - direktora kabinetā. Vēl pirms gada Aldis, lai pārvarētu pārdesmit pakāpienu, kas šķir vienu stāvu no otra, meklētu spēcīgākus puišus, kas skolotāju uznestu pa kāpnēm. Tolaik tas skolā bija ierasts skats, jo Pļaviņu novada ģimnāzija, tāpat kā lielākā daļa vispārizglītojošo skolu Latvijā, nebija ērti pieejama cilvēkiem ratiņkrēslā. «Tagad visa skola ir mana,» par savu darbavietu gandarīti saka jaunais vīrietis, jo nu jau vairāk nekā gadu skolā izbūvēts lifts, un vairs nav bērnu, kuri pēkšņi pārsteigumā atskatītos, ieraugot gaitenī skolotāju ratiņkrēslā. Tagad visi pieraduši Aldi redzēt vienā skolas vietā, bet pēc brīža jau citā. Viņa kolēģi stāsta, ka skolēni Aldi ciena, lai gan reizēm viņš ir diezgan stingrs un pat skarbs. «Atceros savu pirmo darba dienu skolā. Visi bērni bija kārtīgi nostrostēti, ka manā klātbūtnē jāuzvedas ļoti prātīgi, nedrīkst trokšņot, un viņi tur sēdēja tādi sabijušies, un neviens nerunāja. Bet pagāja mēnesis, un bērni jau bija pieraduši,» saka Aldis. Ir, protams, cilvēki, kas viņa klātbūtnē mulst un nezina, kā īsti izturēties, taču Aldi tas neaizskar. Viņš vairāk priecājas par to, ka viņam allaž līdzās bijuši atsaucīgi cilvēki, kuri palīdzējuši gan vilcienā iekāpt, gadu regulāri braukājot uz Rīgu papildus studēt pedagoģiju, gan izkļūt no dzīvokļa, kā arī citās praktiskās ikdienas lietās.
«Reiz biju pieredzes apmaiņā jaunuzceltajā Cesvaines vidusskolā un, redzot to plašumu un ērtumu, domāju - šajā skolā es gribētu strādāt. Bet tad pārdomāju - kāpēc man jādomā par to skolu, kāpēc manā skolā nevarētu būt tāpat,» prāto skolotājs. Alda domas materializējās, kad pirms dažiem gadiem par novada ģimnāzijas direktoru kļuva Vladimirs Samohins. «Kad atnācu uz šo skolu un ieraudzīju, ka te strādā skolotājs ratiņkrēslā, bet skola ir pilnīgi nepiemērota šādiem cilvēkiem, biju šokā. Tad radās ideja par liftu,» saka V.Samohins.
Pateicoties skolā izbūvētajam liftam, Pļaviņu novada ģimnāziju šobrīd apmeklē arī divi skolēni ar kustību traucējumiem. Ja nebūtu šādas iespējas, viņiem būtu jāsamierinās ar mājapmācību vai jāmeklē piemērotāka skola citā pilsētā.