Ziņa, ka vairākums no pašreizējās Saeimas deputātiem gatavojas atkārtoti kandidēt, iespējams, daudzus kaitina. Kā tad tā?! Viņus patriec, bet šie atkal lien pa logu iekšā... Šo nepatiku, it sevišķi, ja ņem vērā t. s. jauno seju trūkumu politikā, var saprast.
Tomēr, no otras puses, neaizmirsīsim, ka politiķis nav tikai statuss vai goda nosaukums. Ja politiķis ir profesija, tad profesionālas neveiksmes nenozīmē, ka cilvēks tiek diskvalificēts vispār (ja neskaita kriminālpārkāpumu gadījumus). Ja jums liekas, ka konkrētajā restorānā ir blēdīga vai nelaipna apkalpošana, jūs uz šo netīkamo vietu vairs neejat, tomēr pats fakts, ka zināmai apmeklētāju daļai iestāde riebjas, nenozīmē, ka restorāna īpašniekam jāaizliedz ar šo biznesu vispār nodarboties. Viņš cietīs zaudējumus, viņam būs ļoti nopietni jāpārdomā pieļautās kļūdas, iespējams, viņš pats izlems biznesu slēgt, bet aizliegt...
Tēzi «mums viņi nepatīk» nevajadzētu lietot pārsteidzīgi. Piemēram, ir sabiedrisko domu polarizējoši politiķi (vai skatuves mākslinieki), kuri vienai daļai liekas simpātiski, bet kuriem ir arī prāvs t. s. negatīvais reitings. (Vēlēšanās gan daudz «plusu», gan «mīnusu».). Attiecīgi nevajadzētu «mīnusus» izraut no konteksta un izmantot kā visaptverošu novērtējumu. Piemēram, ASV ir politiķi, kuri atkal un atkal mēģina kļūt par šīs valsts prezidentu, un fakts, ka iepriekšējās reizēs sabiedrība viņiem tomēr nav uzticējusies, ka par balsojuši tikai daži procenti (primaries ietvaros), neliedz viņam kandidēt atkal.