Nevaru iedomāties piemērotāku gadalaiku viņa grāmatai, jo tā šo rudeni padara ne vien ciešamāku, bet arī izceļ rudens labākās iezīmes, tā maģisko krēslainību. Taču, ja jūties bēdīgi, no _Aizpilsētas stāstiem_ var kļūt vēl bēdīgāk, jo šī grāmata ir nostalģisks izaicinājums realitātei. Tā ir pamatīgi ietilpīga lasām- un skatāmviela, ar neierobežotas iztēles un sapņu zemēm, rakstītām un zīmētām. Turklāt tik dažādi zīmētām - neticami, cik dažādi rokraksti var būt vienam ilustratoram. Ļoti jāuzteic dizaina adaptētāja Ūna Laukmane, kura visās smalkajās ilustrācijās spējusi ielikt latviešu tekstiņus.
Bērniem un pieaugušajiem
Aizpilsētas stāsti sastāv no stāstiņiem un zīmējumiem par kādu anonīmu priekšpilsētu un tās «maģiskajām dīvainībām», kā precīzi rakstīts anotācijā. Nevar teikt, ka Aizpilsētas stāsti ir ilustrēti stāsti, jo ilustrācijas un zīmējumi papildina cits cita vēstījumu. Pēc faunas var saprast, ka stāstiņi risinās Austrālijā, pēc zīmējumiem - ka tie notiek patērētājkultūras priekšpilsētā ar bezpersoniskiem veikaliem, benzīntankiem, automobiļiem un drūmām urbānām ainavām.
Aizpilsētas stāsti bieži ir rakstīti nekonkretizētas personas dialoga formā ar kādu draugu: «Naktī, kad glābām bruņurupučus, man likās, ka mēs būsim pagalam. Es plūkāju matus un jau kuro reizi atkārtoju vienu un to pašu jautājumu: «Kāpēc es vienmēr piekrītu taviem vājprātīgajiem plāniem? Kādēļ mēs nesēžam mājās pie televizora kā visi citi? Kāds no visa šī pasākuma būs labums?»» Labums ir tāds, ka Aizpilsētas stāsti spēlējas ar uztveri. Lai arī šķietami izsapņoti, Aizpilsētas stāsti no šīs pasaules neatraujas, bet to izaicina, atainojot to reizēm tās skaistumā un baisumā. Piemēram, tajos katrā dārzā ir ballistiskās raķetes, taču ar laiku tās sāktas izmantot citiem mērķiem, piemēram, puķkopībai. Tajos ir vectētiņš, kas izstāsta alegorisku šausmu stāstu par savām kāzām. Aizpilsētas stāsti gan ir kas vairāk nekā līdzības vai vēstījumi - tās ir dziļas sajūtas un sapņi. Tajos ir sirreāls japānis, kurš klimst apkārt vecā ūdenslīdēju skafandrā, kas apaudzis ar gliemežiem un nepārtraukti pil. Šons Tans ir paveicis burtiski fantastisku darbu, spēdams uztaustīt cilvēka apziņas smalkumus. Tā ir uzmundrinoša un iedrošinoša lasāmviela, kas nevainojami pilda mākslas uzdevumu - prezentēt abstrahētu realitāti. Nereti dzirdētais apgalvojums, ka nav nekā neinteresantāka kā cita cilvēka sapņi, Aizpilsētas stāstu gadījumā ataino, ka tā nebūt vienmēr nav.
Pajautājiet vecajai grieķietei
Aizpilsētas stāsti ir viņpus labā un ļaunā - šķietami. Kā jau bērnu grāmata, varētu teikt. Bet vai tā ir grāmata bērniem? Nē, tajā rakstīts par lietām, ko daudzi mūsdienu strauji pieaugošie bērni, iespējams, zina, un tajā rakstīts ar bērna ticību brīnumam, taču iz pieaugušā pieredzes. Bērni neizmanto tādas frāzes kā «dzīves kontuzētie». Bērni arī neraksta no sadzīves kompromitēta cilvēka redzējuma, kā, teiksim, Amnēzijas mašīnā: «Mašīna ir jau tik tuvu, ka aizsedz debesis, un man viņam jāpiekrīt. Tā ir milzīga, iedveš bijību un vienkāršo nodokļu maksātāju prātam nav aptverama.» Vietām var aizmirsties un likties, ka Šons Tans rakstījis par mūsu pašu zemi. Bet Aizpilsētas stāsti pat nav par Austrāliju vai Rietumiem kā tādiem. Tie ir par zemi, kuru veido visas zemes. Ja ir šaubas, atliek pajautāt vecajai grieķietei stāstiņā Neviena cita zeme.