Notiesājošs spriedums konkrētām personām par konkrētiem noziegumiem, kurus to pastrādāšanas laikā pat publiski atbalstīja vai vismaz mēģināja attaisnot «šīs valsts varenie», liecina par prokuratūras labi padarītu darbu un neietekmēšanos no varas turētāju vēlmēm. Jācer, ka tas mazinās visatļautības un nesodāmības sajūtu, ko noziedznieki acīmredzot bija aizņēmušies no «politiskajā elitē» vismaz tolaik valdošā noskaņojuma. Prokuratūra turpina izmeklēt arī lietu par pasūtītājiem, taču politiķu rīcība saistībā ar šiem noziegumiem liek secināt, ka tiem «nenodot savējos» tiesībsargātājiem ir tikpat cieta «goda lieta» kā kriminālnoziedzniekiem.
Rīgas pilsētas Centra rajona tiesa trešdien nolēma, ka četriem bijušajiem Valsts ieņēmumu dienesta (VID) finanšu policistiem (diviem izmeklētājiem, kuru lietu ietvaros noklausīšanās notika, - Vasilijam Kivļonokam un Aldim Klemam - un viņu priekšniekiem - iekšējās drošības daļas priekšniekam Raivim Freibergam un finanšu policijas direktora vietniekam Jānim Laizānam) pienākas naudas sodi un aizliegums ieņemt amatus valsts pārvaldē no viena līdz trim gadiem. Prokurore bija pieprasījusi visus apsūdzētos sodīt ar brīvības atņemšanu.
Notiesātie aizgāja no tiesas zāles smaidīdami. Trīs no viņiem joprojām strādā VID. Finanšu ministrs Einars Repše (JL) ir paziņojis, ka viņiem nav vietas valsts pārvaldē, un ministrijas valsts sekretāram Mārtiņam Bičevskim un VID ģenerāldirektoram Dzintaram Jakānam devis «nepārprotamu norādījumu atrisināt šo situāciju ātri, bet likumīgi». VID bilst, ka «pildīs tiesas spriedumu». Taču pārsūdzības gadījumā tas var nestāties spēkā vēl ilgu laiku. Līdzšinējā VID prakse ir bijusi valsts darbam acīmredzami nepiemērotus darbiniekus nevis atlaist, bet gan pārcelt citā, reizēm pat augstākā amatā.
Tas vien, ka notiesātie joprojām strādā VID, liek minēt, ka viņus tur uzskata par savu darbu labi padarījušiem izpildītājiem, kuriem vienkārši gadījies iekrist, kas nav iemesls, lai, runājot politiķu un kriminālajās aprindās lietotajā valodā, «uzmestu» savējos.
Jo diezin vai šie policisti paši izdomāja, ka žurnālistes sarunas jānoklausās, pēc tam jāatlasa un jāsakompilē to fragmenti un jānopludina tieši tādā paskatā. Ar lielu piespiešanos varētu pieņemt, ka šajā iestādē valdošais iekšējais «ētikas kodekss» varēja tos pamudināt uz pirmo noklausīšanās kārtu 2005.gada nogalē, liekot uzskatīt, ka žurnāliste ar savu tolaik darīto darbu aizskar viņu «mundiera godu». Taču otrā noklausīšanās tūre 2006.gada aprīlī esot sākta, kā izmeklētājiem skaidroja viens no notiesātajiem, «jo valstī bija sarežģīta situācija». Tobrīd Jaunalksnes rīcībā bija nonākuši Jūrmalas kukuļdošanas lietas materiāli. Neba finanšu policistiem varēja būt privāta vai dienesta sāpe par to, kāda sarežģīta situācija tur Šķēlem un Šleseram bija ar «lielākajiem kretīniem», kāpēc Batjka neizgāja uz sakariem un kurš «paņēmis» un pēc tam šos «uzmetis».
Par pasūtījumu vislabāk liecina tas, kā šīs noklausītās sarunas tika izmantotas. To noklausīšanās - no ierosināšanas līdz pat slepenas informācijas nopludināšanai - bija viena vienīga noziegumu virkne, taču tolaik valdošie politiķi neticamā vienotībā stājās «laist muļķi», mēģinādami uztiepīgi iestāstīt, ka žurnālistes privāto sarunu nelikumīga noklausīšanās esot tāds pats gadījums kā Jūrmalā likumīgi noklausītās noziedznieku sarunas (kuras presē nonāca arī likumīgi). Vēl vairāk - vainoja nozieguma izraisīšanā Jaunalksni pašu, jo, raugi, tieši viņa esot «izlaidusi džinu», publicēdama Jūrmalas sarunas. Premjerministrs Aigars Kalvītis (TP), Šķēlem, Šleseram, Lembergam un viņu līdzskrējējiem piebalsojot, metās «novērst bezatbildību» un apvainoja informācijas «tirgošanā» Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju, kas bija noklausījies sarunas Jūrmalā, un draudēja ar «plaša mēroga revīziju» tajā un arī prokuratūrā. VID vadītājus politiķi, protams, «neuzmeta»; Jakāns stāstīja, ka neko neesot zinājis, bet viņa vietnieka pienākumu izpildītājs, Finanšu policijas pārraudzītājs Vladimirs Vaškevičs televīzijā smīnēdams meloja, ka sarunu noklausīšanās notikusi likumīgi.
Jakāns denkti sēž augstajā amatā, Vaškevičs, neraugoties uz skandāliem un aizdomām par saistību ar kriminālām «autoritātēm», prokuratūras apsūdzību par piedalīšanos neatļautos mantiskos darījumos un SAB anulēto pielaidi valsts noslēpumam, tika paaugstināts amatā un nu ir Jakāna vietnieks. Politiskais «jumts» savu pasūtījumu pildītājus «neuzmet» - ne minētās «autoritātes», ne melnā darba darītājus.
Politiskās varas turētāju ciniskums un visatļautības un nesodāmības sajūta treknajos gados bija dabisks konteksts, kurā notikt šiem noziegumiem. Tiesa ir sniegusi novērtējumu to izpildītāju darītajam, taču tie, kuru labā vai uzdevumā tas tika darīts, vēl nav saņēmuši ne tiesisku, ne politisku spriedumu un smīnēdami joprojām piedāvā sevi vēlētājiem kā vispiemērotākos «darītājus». Tāpēc tiesas lēmumam mazuma piegarša - jā, tā ir likumības uzvara, taču politiskās bezatbildības jūrā.