Īpašam optimismam par politiķu apņēmību sakārtot šos jautājumus, samazinot maksimāli pieļaujamo ziedojumu apmēru un priekšvēlēšanu reklāmu tēriņus, gan nav pamata, jo jau pirms likumprojektu iekļaušanas parlamenta dienaskārtībā dažu politisko partiju līderi pasteigušies novilkt pa kādai sarkanajai līnijai. Pavisam konkrēts bijis _ZZS_ Saeimas frakcijas priekšsēdis Augusts Brigmanis, paziņojot, ka viņa pārstāvētais politiskais spēks noteikti neatbalstīs partiju finansēšanu no valsts budžeta. Skepsi neslēpj arī opozīcijā esošā _SC_ vadošie politiķi. TP un LPP/_LC_ attieksmi pret jebkādiem politiskās aģitācijas tēriņu pazeminājumiem, šķiet, nav grūti prognozēt.
Un, ja Saeimā plaši pārstāvēti politiskie spēki, kuri nav ieinteresēti tajā, ka balsu zvejošanai naudas un reklāmas laukumu/raidlaiku resursi var tikt pamatīgi apcirpti, ir skaidrs, ka ikvienu likumprojektu, kas nav to interesēs, tie kopīgiem spēkiem var nogremdēt. «Atvērtos» likumprojektus var nobēdzināt kādā Saeimas komisijas atvilktnē vai vienkārši sabojāt, sasniedzot tajos tādus priekšlikumus, ka likums pārvēršas par nebaudāmu brūvējumu.
Reklāmas industrijas pārstāvji jau sarēķinājuši, ka, pastāvot spēkā esošajām priekšvēlēšanu aģitācijas normām, šogad politiskās partijas savai reklamēšanai varētu iztērēt vairāk nekā četrus miljonus latu. Vēlētājiem noteikti ir vērts aizdomāties - vai šādu naudu kāds ieguldītu politiskajās kampaņās, necerot no tās gūt nekādu labumu. Un pie katras izdevības likt deputātiem atcerēties - partiju sponsori nav filantropi, tādēļ, jo mazāka ir naudas ietekme uz politisko procesu, jo labāk. Galvenais, lai politiķi sadzird, ka vēlētājiem patiesībā nav vienalga, ar kādām metodēm un par kādu naudu pie vietām parlamentā tiek viņu priekšstāvji.