Pēdējo nedēļu notikumus dažādi komentētāji (un amatpersonas) tulko kā spēcīgu stimulu sabiedrībai, lai tā kļūtu politiski aktīvāka, noticētu saviem spēkiem, ņemtu likteni savās rokās utt. Šie mudinājumi, tieši neiebakstot ar pirkstu, liek manīt, ka sabiedrība bijusi nepietiekami aktīva (te gan jāiebilst, ka dalības īpatsvars vēlēšanās ir pietiekami augsts). Aicinājumiem sapurināties grūti iebilst, tomēr vēlos uz kauju aicinātājiem minēt dažus argumentus par labu it kā kūtrajai sabiedrībai. Pirmais, vienkāršākais, ir visiem zināmā mūsu cilvēka aizņemtība ar savām ikdienas rūpēm, kas nav tikai banāls dzīves līmenis, bet atbildība pret savām ģimenēm - apgalvot, ka lielāka rūpe par valsts likteni ir svarīga arī pilsoņa X ģimenes nākotnei, manuprāt, ir nevietā.
Otrais arguments sabiedrības aizstāvēšanai ir no «citas operas». Mūsdienu cilvēkam vispār tiek intensīvi potēts, ka no viņa individuālās gribas maz kas atkarīgs. Un tas notiek arī citās valstīs, tas saistīts ne tikai ar politiķu vēlmi manipulēt ar cilvēkiem, «skalot smadzenes». Nevēršoties pret zinātni, tomēr jāsaka, ka tai šajā procesā - it īpaši sadarbojoties ar farmācijas industriju - ir liela nozīme. Vai esat ievērojuši, cik nadzīgi ikviena fiziska, garīga diskomforta pazīme tiek pasludināta par medicīnisku problēmu, kuru atrisināt cilvēkam steidz palīgā (apmaiņā pret naudiņām) industrija? ASV tikuši tiktāl, ka elementāram, normālam kautrīgumam atrasts gudri skanošs apzīmējums Social Anxiety Disorder (SAD). Savukārt Paxil un Zoloft ir kārtējie antidepresanti. Kā palielināt tiem noietu? Paziņojot, ka tie ir kā radīti SAD ārstēšanai. Izdomātas slimības, «risinājumi» tām... Cilvēkam visu laiku tiek stāstīts, ka viņš ir nepilnīgs, apdraudēts, bet - tikai mieru! - industrija steidz palīgā. Mums tiek stāstīts, ka ir atrasts «gēns», kas nosaka neuzticību, depresiju, lieko svaru, slieksmi pārkāpt likumu utt. «Visu nosaka gēni.» Cilvēka brīvā griba esot tikai skaists nosaukums. Tā varētu turpināt par citām sfērām.
Citiem vārdiem sakot: kad cilvēkus aicina atgūt lepnumu utt., u.t.jpr., atcerēsimies, ka smadzenes «pūderē» mums ne tikai politiķi, bet arī komercreklāmas, masu mediji, sensāciju kāra zinātne.