(Savukārt Putina režīmam 9.maija pompozā svinēšana dod iespēju turpināt savu padomju laiku un Krievijas imperiālo ambīciju reabilitāciju.) Latviešiem, protams, 9.maijs nozīmē padomju okupācijas atjaunošanu.
Atrast vidusceļu vai kompromisu starp šiem atšķirīgajiem skatiem uz 9.maiju nav iespējams, turklāt ir politiķi, kuru interesēs ir šīs atšķirības saasināt. Krievijā kā jau autoritārā režīmā šīs domstarpības cenšas pārvērst par iespēju ierobežot vārda brīvību un izrēķināties ar politiskiem pretiniekiem, tai skaitā arī ārzemēs: ārkārtējo situāciju ministrs Sergejs Šoigu, viens no tuvākajiem premjera Vladimira Putina līdzgaitniekiem, Krievijas Domē plāno iesniegt likumu, kas padarītu ar trim līdz pieciem gadiem cietumā sodāmu kriminālnoziegumu - PSRS lomas noliegšana uzvarā pār nacismu. Šoigu neslēpj, ka tas vērsts tieši pret Baltijas valstīm un Ukrainu: «Vairāki prezidenti, kuru valstis noliedz [PSRS lomu], nevarētu nesodīti ierasties mūsu valstī.»
Šepat Latvijā dažādas marginālas latviešu un krievu radikāļu grupas cenšas uz 9.maija fona pievērst sev uzmanību ar gājieniem vai citām akcijām. Tāpat kā 16.martā šādi pasākumi ir bīstami tikai tad, ja policija nav gatava nekārtību novēršanai. Izņemot izgāšanos 13.janvārī, kad policija bija acīmredzami nesagatavota politiskā mītiņa pārtapšanai grautiņā, Latvijas tiesībsargātāji pēdējos gados ir kopumā veiksmīgi tikuši galā ar visiem potenciālajiem «kalendāru nemieriem». Iekšlietu ministre Linda Mūrniece ir paziņojusi, ka «visā valstī tiks garantēta kārtība», jādomā, ka tā arī būs.
Bet, ja paskatāmies nedaudz tālāk par 2009.gada 9.maiju, domstarpības par Uzvaras dienu un citiem jautājumiem liek atgriezties pie jau daudzus gadus muļļātā integrācijas jautājuma, kas nav izzudis no Latvijas sabiedrības problēmu saraksta tikai tāpēc, ka integrācijas ministrija likvidēta, kā piemiņu atstājot vienīgi pēdējā ministra Kastēna kabatā tehnoloģiski ļoti integrēto iPhone. Ja vienīgais efektīvais etniskās politikas instruments būs policijas kordons, tad varam sagaidīt, ka šī pretimstāvēšana pieņemsies spēkā. Jau dažus gadus Rīgā ir redzams, ka daži šoferi aiz vējstikla noliek Krievijas karogu. Kas grib, var redzēt, bet karogs tomēr paliek nedaudz noslēpts mašīnas salonā, lai nebūtu pārāk izaicinošs. Ceturtdien pirmo reizi nācās redzēt, kā kāda jaunu vīriešu kompānija pielikusi Krievijas karogu mašīnas ārpusē, piektdien no rīta pabrauca garām vēl viena tāda. Simbolu cīņas, kuras līdz šim bijušas laikā un telpā ierobežotas, izplešas.
No šī viedokļa svarīgi ir sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS dati no pētījuma Uzskati par patriotismu, kas piektdien tika prezentēts TB/LNNK birojā. Protams, tēvzemieši šo pētījumu nepasūtīja abstraktas zinātkāres dēļ - viņu mērķis nepārprotami bija piesaistīt atbalstītājus, norādot uz lojalitātes trūkumu nelatviešu kopienā, un pozicionēties kā latviešu patriotisko jūtu cēlājiem. Te gan varētu jautāt - kādu ieguldījumu patriotiskās jūtās devusi tēvzemiešu Batjkas Jāņa Straumes nīkšana pārmēr labi atalgotos amatos uzņēmumu padomēs? -, bet tas ir nedaudz cits stāsts.
Pētījums ne sevišķi pārsteidzošā kārtā norāda uz ievērojamām atšķirībām patriotisma un lojalitātes ziņā starp cilvēkiem, kuri mājās runā latviski, un tiem, kuri mājās runā krieviski, kā arī starp pilsoņiem un nepilsoņiem. Neapšaubāmi ir satraucoši dzirdēt, ka 21% cilvēku, kuri mājās runā krieviski, ir gatavi teikt, ka viņi vispār vai drīzāk nav lojāli Latvijas valstij, un ka 37% no šīs grupas saka, ka viņi nav Latvijas patrioti. (Attiecīgi ģimenēs, kurās sarunvaloda ir latviešu, šie skaitļi ir 7% un 17%). Tomēr, domājot par Latvijas nākotni, ir vērts paskatīties arī uz tabulas otru pusi - cik no krieviski runājošajiem ir ļoti vai drīzāk lojāli - 60% (latviešiem 79%) un cik ir patrioti - 53% (latviešiem 78%).
Vēl interesantāka aina paveras, ja paskatāmies uz citiem datiem, kuri gan nav tieši salīdzināmi ar iepriekšminētajiem, bet kuri dod ieskatu patriotisko jūtu dinamikā pēdējos gados. Kopš 1998.gada SKDS katru oktobri vaicā respondentiem viņu attieksmi pret apgalvojumu «uzskatu, ka es esmu Latvijas patriots». Šajā laikā latviski runājošo atbildes ir bijušas diezgan stabilas - starp 72 un 80% atbild, ka pilnībā vai drīzāk piekrīt. Savukārt krieviski runājošo atbildes ir daudz vairāk svārstījušās - starp 32% un 55%, un šis augstākais rādītājs tika fiksēts 2003.gadā pēc sekmīgā referenduma par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā. Citi SKDS dati rāda, ka kopš 2002.gada ir gandrīz dubultojies to krieviski runājošo skaits, kuri uzskata Krieviju par draudu Latvijas neatkarībai. 2002.gadā tā domāja 7,3%, bet 2008.gadā (pēc Krievijas uzbrukuma Gruzijai) - 13,5%. Latviski runājošajiem šis skaitlis arī pieaudzis, bet ne tik dramatiski - no 38,7% līdz 48,8%.
Ko mēs varam secināt? Krieviski runājošo kopiena Latvijā nav viendabīga, un tās viedokli ir iespējams mainīt, vismaz daļēji. Protams, tajā vienmēr būs kāds nelabojamu impērijas atbalstītāju procents, tomēr nozīmīgu šo kopienas daļu pozitīvi ietekmē Latvijas veiksmes. «Latviešu partiju» politiķiem būtu vairāk jādomā, kā šos cilvēkus uzrunāt, jo, atstājot viņus Ždanokai, Rubikam un Šleseram - Rīgas Lužkovam -, (ne)integrācijas politika aizvien vairāk kļūs par Iekšlietu ministrijas galvas sāpi, un tas nevienam mūsu valstī par labu nenāks.