Trīs Saeimā pārstāvētas partijas - Jaunais laiks, Pilsoniskā savienība (abas ir arī valdības koalīcijā) un Sabiedrība citai politikai - vienojušās par kopīgas vēlēšanu apvienības veidošanu, par ko oficiāli paziņošot pirmdien. Topošās apvienības politiķi min pamatā divus saliedēšanās iemeslus - ka nepieciešams liels politisks spēks, kas apvienotu «labējas partijas», un ka tam jābūt pretstatam «Šlesera -Ušakova blokam».
Uzsvars šajā cēloņu un seku vienādojumā pašlaik acīmredzot tiek likts uz otro - «Šlesakova» uzvara Rīgas pašvaldības vēlēšanās, nav šaubu, mobilizējusi šā «tandēma» politikas pretiniekus nepieļaut impērijas apjūsmotāja Nikolaja Kabanova uzreiz pēc «uzvaras NATO un Eiropas Savienības galvaspilsētā» apsolīto: «Šodien mums pieder Rīga, bet rīt - visa Latvija!»
Taču «sociāldemokrātiski orientētā» un krieviski runājošo elektorātam domātā Saskaņas centra draudzēšanās ar mežonīgā «gāzi grīdā» kapitālista Šlesera «mācītājiem» ir tādu ieprogrammētu pretrunu plosīta, ka varas iegūšana Rīgā šim konglomerātam var izrādīties vienreizējs polittehnoloģisks panākums, kuru atkārtot Latvijas mērogā var neizdoties. Skats uz austrumiem faktiski ir vienīgais abiem veidojumiem kopīgais, taču pat šai kopīgajai orientācijai ir atšķirīgi iemesli, un Šlesera ciniskais merkantilisms vienmēr rīvēsies ar Ušakova cinisko «idejiskumu».
Tāpēc daudz svarīgāks pašvaldību vēlēšanu iznākums Rīgā ir līdz šim nepieredzētā vēlētāju konsolidācija, kas ļāva pārvarēt vēlēšanu procentu barjeru tikai četriem politiskiem spēkiem un turklāt sagrupēja tos divos precīzi nodalāmos blokos - ar «Šleseru - Ušakovu» pie varas un JL un PS opozīcijā.
Līdzās vēlētāju pagurumam no politiskās ainavas sadrumstalotības otrs svarīgākais faktors, kas liek partijām konsolidēties, ir februārī izdarītās izmaiņas Velēšanu likumā, ar ko tika likvidētas tā dēvētās lokomotīves - izslēgta iespēja vienam deputātu kandidātam kandidēt vairākos vai visos piecos vēlēšanu apgabalos. Tagad likumā noteikts, ka vienu un to pašu kandidātu varēs pieteikt viena nosaukuma sarakstā tikai vienā vēlēšanu apgabalā.
Tas radikāli maina vēlēšanu sarakstu veidošanas un vēlēšanu taktikas principus. Partijas vairs nevarēs izlīdzēties ar dažiem populāriem cilvēkiem, kuri ievilktu Saeimā piekabi ar paklausīgu balsotāju masu. Vajadzēs piecreiz vairāk līderu un personību, par kurām vēlētāji būtu ar mieru atdot savas balsis.
Tas nāks par labu gan PS, gan JL, kuras nav (JL gadījumā - vairs nav) viena līdera partijas. Abām kopā tām netrūks cienījamu kandidātu, kurus piedāvāt vēlētājiem visos piecos apgabalos.
Savukārt «vecajām» varas partijām jaunā kārtība var izrādīties nāvējoša. Atkārtot fiktīvo Rīgas «mērā amata kandidātu» sacīksti kā fiktīvu «premjerministra amata kandidātu» kampaņu būs grūti, ja šie «premjerministri» - vai tas būtu Ainārs Šlesers, Aivars Lembergs vai Andris Šķēle, vai vēl kāds - drīkstēs kandidēt katrs tikai vienā no vēlēšanu apgabaliem. (Bet pašiem nekandidēt un solīt, ka kļūs par premjerministru gadījumā, ja vēlētāji būs gana lētticīgi un ievēlēs pavisam citus cilvēkus, būtu pārāk riskanta blefošana.)
Apstākļi ir labvēlīgi partiju konsolidācijai, taču nebūt negarantē tās gludu izdošanos. Pagaidām ir panākta vienošanās par pašu konsolidāciju. Vēl priekšā darbs pie šādas apvienības vēlēšanu programmas izstrādāšanas. Pēc tam nāks potenciāli kutelīgākais vēlēšanu sarakstu veidošanas darbs.
Par sarakstiem būtu pāragri domāt, taču arī ar skaidrām programmatiskām nostādnēm var rasties sarežģījumi. Pirmām kārtām jau ar pašu jumta formulējumu, ka apvienība būšot «labēja» un «latviska». «Latviskuma» un «labējuma» vienādošana ir pēc būtības aplama, bet «kreisuma» un «prokrieviskuma» sinonimizēšana un pretstatīšana «labējam latviskumam» ir ne tikai maldinoša, bet arī potenciāli bīstama Latvijas turpmākai virzībai, kas būtu divu kopienu valsts politiska leģitimēšana.
Jau tagad šāda «labējo» un «kreiso» jēdzienu vulgarizēšana sagādā acīmredzamas mokas topošās apvienības «trešajam brālim» SCP, kas tēmē uz sociāldemokrātu nišu. Līdzko viens no diviem partijas pārstāvjiem Saeimā Artis Pabriks paziņo, ka «šai apvienībai noteikti ir jābūt vairāk centriski orientētai nekā tradicionālās Latvijas labējās partijas» un ka «SCP ir svarīgi, lai Latvija beidzot kļūtu par sociāli atbildīgu valsti», otrais «jaunā kreisuma» ideologs Aigars Štokenbergs nobliež: «Vēlētāji iegūs pašu galveno - iespēju atbalstīt labēju, nacionālu partiju.»
Apvienībai būs jāspēj vienoties par saskanīgu ekonomiskās politikas piedāvājumu, kas, protams, nebūs ne latvisks, ne krievisks. Tai būs pozitīvi, nevis «krievi nāk!» līmenī jāformulē eiropeiskās vērtības, kuras to atšķir no LPP/LC un SC promaskaviskuma. Un daudz skaidrāk un nepārprotamāk jāuzsver galvenais, kas to atšķirs no tādām bezgala «latviskām» partijām kā «kreisā» LSDSP vai visnotaļ «labējās» TB/LNNK un Tautas partija. Tā būtu «godīga valsts pārvalde, godīga, atklāta un profesionāla politika», ko uzsver JL priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa.
Godīgums, balstīšanās uz Rietumu demokrātijas principiem un spēja izvest valsti no krīzes ir cita citu papildinošas lietas, kuras apvienības politiķiem būs jāspēj pārliecinoši piedāvāt vēlētājiem.