Plaisa starp ministri un izglītību

Varētu gari diskutēt par katru no izglītībai paredzētā budžeta pozīcijām, mēģinot saprast, cik lielā mērā ir vai nav pamats neapmierinātībai, skepsei. Taču šeit runa ir vairāk par ko citu. Kopš Latvijā ir sākusies taisnvirziena domāšanas kampaņa ar lozungu «apgriežam izdevumus», dažādi eksperti ir norādījuši gan uz problēmām, ar ko šajā sakarā saskaras mūsu izglītības sistēma, gan arī iespējamām sekām. Proti, mēs visu laiku runājam, ka mums ir vajadzīgs pašiem savs _Nokia_ fenomens zinātnē, taču diez vai to ir iespējams panākt, ja nepārtraukti tiek samazināta nauda izglītībai. Kā tad somi nonāca līdz tā saucamajam _Nokia_ brīnumam? Vairākus gadus no vietas ieguldot lielus līdzekļus zinātnē, izpētes darbā un izglītībā. Turklāt šo procesu veicināja un naudu nežēloja Somijas valsts, tādējādi rūpējoties par savas tautsaimniecības attīstību. Arī zviedru ekonomists Aleksandrs Bards ir norādījis, ka pašreizējās krīzes apstākļos Latvijai ir jāinvestē nauda tieši izglītībā un infrastruktūrā. Savukārt valsts, kurā ir nekvalitatīvi izglītoti cilvēki, brīnumus (vismaz pozitīvā nozīmē) nespēj radīt. Ņemot vērā, ka protesta akcijas tomēr briest, acīmredzot problēmas izglītības jomā mums netrūkst. Latvieši nav karstasinīgie dienvidnieki, kas par katru mazāko problēmu izšķirsies par iziešanu ielās. Taču, ja cilvēki ir gatavības pilni 1.decembrī rīkot protesta akcijas, bet ministre stāsta, ka viss ir kārtībā, tas jau vien liecina par plaisu starp varu un tautu. Koķe ļoti pareizi ir paudusi, ka «studentiem tagad ir kvalitatīvi jāstudē, savukārt mācībspēkiem - kvalitatīvi jāmāca». Tomēr tas būs grūti sasniedzams, ja mācībspēki cīnīsies ar motivācijas trūkumu un meklēs darbu ārzemēs, bet vietā nāks tie, kurus līdz šim neviens pretī tā īsti neņēma. Vienkārši ministre šo savu sakāmo acīmredzot aizmirsa pabeigt ar vārdiem, ka valdībai ir jāpieņem kvalitatīvi lēmumi.