Proti, Tiesībsarga biroja likvidācija valsts budžeta izdevumus samazinātu par dažiem simtiem tūkstošu latu un tādējādi būtisks ieguvums no tā neradīsies (un taisnība ir arī tiem, kas saka: santīmu nekrāsi, pie lata netiksi). Tomēr jautājums ir, vai, ietaupot šos līdzekļus, Latvija kārtējo reizi nenokļūs Eiropas uzmanības centrā ar kādu pikantas mērces piedevu attiecībā uz tiesību normu ievērošanu Latvijā. Likvidējot Tiesībsarga biroju, var uztvert, ka ekonomiskās krīzes apstākļos tiek aizskartas tiesības, kuras noteiktas Latvijas Satversmē - tiesības uz sociālo aizsardzību - veselību, izglītību utt. Diez vai šāda «reklāma» Latvijai situācijā, kad mūsu valsti tāpat jau uztver kā vienu «vienīgu paaugstināta riska zonu», kur jābrauc ES komisāram, lai «iegrozītu» valdošajiem politiķiem smadzenes, lai viņi saprastu, ka solījumi ir jāpilda, mums ir vajadzīga. Turklāt vēl jau jāatceras par to pašu «mazo teju vai visu aizmirsto cilvēku», kuram ir jāizvēlas: kurp doties un pie kā meklēt palīdzību, jo ne visiem ir atbilstoša juridiskā izglītība vai iespēja nolīgt kvalificētu juristu.
Jā, nevar noliegt, ka pašreizējam tiesībsargam Romānam Apsītim nevedas darbs, tomēr tāpēc jau nav jālikvidē Tiesībsarga birojs. Drīzāk runa varētu būt par jauna, pašreizējiem apstākļiem piemērotāka tiesībsarga atrašanu. Taču ir viens «bet».
Saeimas vairākumam ieceļot ļoti spēcīgu tiesībsargu, var nākties saskarties ar vēl vienu nopietnu spēlētāju, kuram nevarēs tik vienkārši «kāpt pāri» un neņemt to vērā. Un kas notiks situācijā, ja tiesībsargs kādu politiķu lēmumu, kuru pasniedz kā «vienīgo alternatīvu», nodēvē par konkrētu cilvēku grupu aizskarošu un to intereses ignorējošu un uzstāj tā atcelšanu? Tāpēc, vērīgāk palūkojoties uz ideju par Tiesībsarga biroja iespējamo likvidāciju, šķiet, ka lielākie ieguvēji no šāda soļa varētu būt tie paši valdošie politiskie spēki. Šobrīd tiesībsargs politiķiem īpaši pa «kājām nemaisās», tomēr tā var nebūt vienmēr, ja vien Tiesībsarga biroju jau laikus, slēpjoties aiz dažādiem iemesliem, nelikvidē.