Droši vien tas noskaidrosies, kad es vairāk sapratīšu, ko tas nozīmē, un kad es tīri cilvēcīgi sapratīšu šo situāciju, kaut kādas tuvākās aprises. It sevišķi tas var mainīties, izejot no šīs te nenoteiktās politiskās situācijas - kādi būs referenduma rezultāti, kāda būs jaunā Saeima un attiecīgi visas saistītās darbības. Četru gadu termiņā es ceru, ka mēs jau varēsim pietiekami aktīvi darboties. Vērtējot visu šo situāciju, izglītība ir un paliek galvenais Latvijai, es arī neko citu tikpat svarīgu neredzu. Protams, izejot no mūsu ekonomiskās situācijas, es gatavojos Igaunijas vizītei otrdien, lai saprastu, kur mēs esam un kuras ir mūsu vārgākās vietas. Atkal, izejot no politiski nestabilās situācijas, mums būs grūtības gada beigās. Ja paskatās uz to, kā mums ir gājis ar konsolidāciju šogad, mēs tērējam vairāk. Viens no lielajiem avotiem ir optimizēt saimniekošanu no tā, ko esam līdz šim darījuši. Viens no maniem tuvākajiem uzdevumiem ir saprātīga saimniekošana, protams, runa ir par valsts un pašvaldību sektoru.
Prioritāte ir izglītība, tāpēc arī jauns padomnieks izglītības jautājumos?
No sākuma ir jāsaprot, kāds ir budžets un kā mēs varam rīkoties. Vakar es tikos ar Rimšēvica kungu, un mēs vienojāmies, ka viņa resurss ir spēja analizēt un vākt informāciju, un saņemtā informācija mums visu laiku būs pieejama. Jo mums šobrīd vispār nav ekonomiskā padomnieka.
Par izglītību. Man ir pavisam konkrēts viedoklis, ko vajadzētu darīt vidējās izglītības jomā. Man ir pilnīgi skaidra sajūta, ka no tiem 12 gadiem ir jātiek lejā uz 11. Es arī darīšu visu, lai tā tas notiek. Tagadējā informācijas pasaulē, ja mēs nespējam to gadu noņemt, tad mēs nekur nederam. Tur tomēr būtu mūsu konkurētspēja, un mēs dabūtu tos cilvēkus par gadu ātrāk darba tirgū, kas būtu ievērojams atbalsts. Protams, viens ir palielināt pensijas vecumu.
Prezidenta paspārnē esošā Stratēģiskās analīzes komisija nesen nāca klajā ar radikālu priekšlikumu, kā mainīt augstākās izglītības finansēšanas modeli. Proti, budžeta vietu nav, visi studenti tiek kreditēti un naudu viņi atdod tad, kad ir alga. Der?
Pēdējo divu gadu laikā esmu centies saprast to ceļu, ko tieši vajadzētu darīt praktiski. Pirms gada es ar Augstākās izglītības padomi pārrunāju, ka ir jāpāriet uz līdzīgu sistēmu, kā tagad tiek piedāvāts. Tur, protams, saņēmu daudz argumentu, ka to ir grūti izdarīt. It sevišķi Vētras kungs (Augstākās izglītības padomes priekšsēdētājs - red.) argumentēja, kā tas izskatīsies uz Rīgas Stradiņa universitātes bāzes, ka tas būšot ļoti sarežģīti. Man šķiet, ka šāds variants šķiet saprātīgs un ka tas kāda gada laikā varētu realizēties. Protams, jautājums par formu, kā ņemt naudu un kā dalīt finansējumu. To, ka ideja ir laba, esmu pārliecināts. Vēl ir tās idejas par vienas lielas augstskolas izveidi. Es domāju, ka ilgtermiņā mēs nekur nepaliksim arī šajā jautājumā. Līdz šim brīdim neesmu sapratis, kādēļ Latvijā ir divas medicīnas augstskolas. Ja iesaistītie cilvēki saka - mēs esam par kaut kādu labu attīstību -, viņiem ir jāsāk spert praktiski soļi. Tur ir daudz argumentu, kas ir pret, neesmu dzirdējis arī, kāpēc tas ir vajadzīgs un kādas ir iespējas. Es, protams, runāju par valsts finansētajām, privātās ir bizness.
Jūs pieminējāt nestabilo politisko situāciju. Vai ir kādi nopietni draudi?
Es nedomāju, ka ir izteikti nopietni draudi. Attiecībā uz referendumu man ir tikai viens sakāmais, es aicinātu visus pēc iespējas piedalīties un izteikt savu viedokli, jo acīmredzot tā ir viena no mūsu Satversmes labas gribas izpausmēm, ka to var dažādi iztulkot. Ja tiešām mēs dabūtu, ka piedalās salīdzinoši tikpat daudz cilvēku kā pagājušās vēlēšanās, kas būtu apmēram viens miljons. Ja tur piedalās līdzīgs skaits cilvēku, tad arī var spriest par referenduma rezultātiem. Tādēļ es aicinu uz dalību, jo pieļauju, ka šie viedokļi ir dažādi, sevišķi tas attiecas uz tiem, kuri tos neizsaka.
Viens no politologu apspriestajiem secinājumiem, kādēļ Valda Zatlera lēmums bija tik populārs, ir varas un sabiedrības attālinātība. Kā jūs domājat mazināt šo plaisu?
Šeit ir jautājums par komunikāciju, visos līmeņos ir ļoti stipri jāstrādā. Tas, ko mēs darījām tautsaimniecības komisijā, vērtējot enerģētiskos jautājumus un meklējot ceļu uz priekšu, - šeit, pavadot šo īso laiku, ir pilnīgi skaidrs, ka esam darījuši nesalīdzināmi par maz sabiedrības informēšanas jomā.
Kas varētu būt tas formāts, kā vara komunicētu vairāk ar sabiedrību?
Man šķiet, ka Saeimai ir ievērojami jāuzlabo šī te informācijas atdeve - ko īsti tur domā, par ko runā, un kādēļ lēmumi ir tādi, kādi tie ir, tur nav citu variantu. Tā bija viena no Saeimas pamatproblēmām, ka nepietiekami tika skaidrots, ko dara - tajā skaitā valdība. Jāmēģina atrast formātu, kas nav vienkārši izdarāms, īpaši par enerģētiku un tarifu celšanu, kur jāatrod balanss, vai mēs gribam būt stabili ilgtermiņā pēc 20 gadiem vai īstermiņā.
Enerģētikas politika bija viena no trim Valda Zatlera prioritātēm. Viņš regulāri pauda arī politisku atbalstu Latvijas dalībai Visaginas AES Lietuvā. Jūs piekrītat?
Es nezinu to konkrēto piedāvājumu pietiekami precīzi.
Konceptuāli - vai Latvijai būtu jāpiedalās?
Ņemot vērā to, ka mums ir 45 procentu valsts parāds, bet Igaunijai ir tikai desmit, mans viedoklis ir tāds, ka tuvāko gadu laikā mēs to nevaram atļauties. Ja pieliksim vēl pāris miljardu klāt, tad tas vienkārši tehniski nav iespējams.
Latvenergo var paņemt kredītu...
Jā, bet tik un tā būs valsts garantija. Latvenergo jau sen ir izsmēlis savas iespējas, pašu aizņēmums viņiem ir tik liels, ka tur tālāk nav kur iet, tādēļ tas pilnībā atkrīt.
Politiskā valodā - vai Latvijai ir jāpiedalās?
Mans uzskats ir tāds, ka es, šeit sēdēdams, centīšos savilkt politisko valodu kopā ar ekonomisko. Uzskatu, ka politiskā atbildība tiklab var beigties ar Saeimas durvju aizvēršanu, turpretī ekonomiskā atbildība paliek visiem, kuriem par to ir jāmaksā. Īstermiņā, nē, es šādu iespēju nesaredzu.
Vai jūs esat gatavs to pateikt arī Lietuvas prezidentei, ka Latvija patlaban nevar atļauties šo dalību?
Es domāju, ka Latvija kā valsts nevar uzņemties papildu slodzi. Tad mums sanāk maksāt miljardu pa virsu, ko mēs vienkārši nevaram izdarīt.
Jūs pieminējāt elektrības tarifu celšanu. Kā Latvijai izmanevrēt situācijā, ka pievienošanās biržai Nord Pool varētu nozīmēt no Krievijas neatkarīgas piegādes, bet arī dārgāku elektrību, un tajā pašā laikā daudziem ir kārdinājums vēl aizvien sēdēt uz lētākas Krievijas adatas?
Man šķiet, ka mums ir jābūt gudrākiem un jāatrod tas precīzais vidusceļš, jāpalielina arī iespējas. Es tīri labi zinu to situāciju, kāda tā ir šobrīd, kad faktiski līdz 2020. gadam ar esošo sadalījumu mēs varam justies pavisam droši, protams, jāuzsver, runājot par iekšpolitiku un ārpolitiku kopumā, proti, ka Latvija ir pilnīgi atklāta Eiropas Savienībā, mēs stāvam 1,9 miljoni pret 500 miljoniem, un situācija ir jāizmanto pozitīvi arī šajā jautājumā, jāpaņem tas, ko varam. Vienalga, vai samazināt atkarību no Austrumiem un Rietumiem, iedomājos to situāciju, kāda šobrīd ir Vācijā, kas viņiem nozīmē to, ka 2020. gadā būs par ceturto daļu pašu ražotās elektrības mazāk. Pieļauju, ka tās ir milzīgas izmaiņas, es savukārt uzskatu, ka mums ir jārīkojas gudrāk un tomēr pašiem pakāpeniski jāmēģina celt savu energoražošanas iespēju, papildus jānodrošinās no ārpuses.
Protams, ar tarifu celšanu ir jārēķinās. Es tomēr uzskatu, ka politiķiem ir visvieglāk, runājot, bet neatbildot par to, ko viņi saka. Tādēļ jau rodas cilvēku neapmierinātība.
Vēl viens no Baltijas jautājumiem ir sašķidrinātās gāzes terminālis. Eiropa gaida no mums vienotu lēmumu. Vai Latvijai jābūvē? Otrs jautājums - ekonomikas ministrs Artis Kampars izteicies, ka terminālim nedrīkstētu laist tuvumā Krievijas naudu.
Nevaru komentēt Kampara izteikumu. Kolīdz informācija tiks precizēta, varēsim droši atgriezties pie šādiem tematiem. Ir svarīgi, ko īsti ES sola, līdz šim brīdim es neesmu spējis izlobīt neko konkrētu no šiem te stāstiem - cik viņi īsti piedāvā. Ja ES piedāvā 10-20 procentu no savas naudas, tad tas man šķiet neiespējams variants. Lai šeit varētu notikt vienošanās, ir jāvienojas, cik kurš gribēs no šī termināļa.
Šie jautājumi ir jūsu darba kārtībā, gatavojoties vizītēm pie kaimiņiem?
Protams. Visa informācija ir apkopota divās mapēs. Tas, kas jau līdz šim ir ievākts. Caur tautsaimniecības komisiju man ir viena informācija precīzi par Latviju, bet ir jāsaprot arī ārpuse. Patlaban - sevišķi par sašķidrinātās gāzes termināli - ir ļoti sarežģīta situācija. Ja mēs būvējam, tad kurš par to maksās? Šādus projektus man ir bijusi iespēja vērtēt ekonomiski, es pielikšu klāt politisko saprašanu un mēģināšu atrast reālu risinājumu. Šie jautājumi tiek runāti tik politiski, it sevišķi, ja runa ir par gāzi un Latviju. Domāju, ka nekļūdos, sakot, ka gāzes krātuve, kas ir Inčukalnā, nodrošina patēriņu uz vairāk nekā gadu. Mēs varam jau tajā laikā, kad cena ir viszemākā, uzkrāt un justies pietiekami droši, tādējādi mēs esam labākā situācijā nekā Lietuva un Igaunija, jo viņiem, cik saprotu, nav šādas iespējas. Igaunijai, cik man zināms, ir slānekļa milzīgais potenciāls, un, cik saprotu, viņi paši taisās būvēt savu, neatkarīgu elektrostaciju.
Cik lielā mērā jūs respektēsiet lēmumus, kurus ES pieņēmusi attiecībā uz to, ka ražotājs tiek nodalīts no sadales? Gāzes gadījumā, kā zināt, Lietuvā ir liels konflikts ar Krieviju saistībā ar ražotāju atdalīšanu no tīkliem.
Cik saprotu, uz Latviju, Igauniju un Somiju tas neattiecas līdz tam brīdim, kad parādās iespēja saņemt gāzi no citurienes. Precīzi skaitļos neminēšu, bet Lietuva nav uz to parakstījusies, tai nav variantu. Latvenergo gadījumā es uzskatu, ka tā bija kļūda, ko izdarīja. Iesākot to dalīšanu. Igaunija to izdarīja loģiski, bet mēs diemžēl skrējām izpildīt un secinājām, ka tas mums nav ekonomiski izdevīgi un ka tarifs pacēlās gandrīz par 30 procentiem. Tas ir vēl viens no punktiem, ka mums ir uzmanīgi jāvērtē visi pasākumi saistībā ar mums. Arī par koģenerācijas staciju mēs skaidri zinājām par to, ka tas ir pieņemts un ka mēs esam parakstījušies, un līdz tam brīdim, kamēr mums precīzi bija jāsāk ievērot, un tagad pēkšņi mēs mēģinām griezt citā virzienā. Tā tas nevar turpināties.
Jūsu pozīcija - Latvijai vajag vai nevajag eiro?
Vakar skatījos, ka, teiksim, Portugālei samazināja reitingus, kaut nu tā būtu, kā viņi tur saka. Tad mēs atkal pagarināsim parādzīmju atmaksas par 10 gadiem un izbalansēsim. Tas atkal ir grūts jautājums, uz kuru ir grūti atbildēt. Tās atkal ir lielo spēles, un mēs esam pa vidu. Ja tās lielo spēles tomēr beigsies ar normālu rezultātu un eiro stabilitāti, tad mums neglābjami tas jādara, man ir tāds uzskats. Par to var arī pārliecināties pēc lata atlikumiem Latvijas Bankā pēc tā, kas netiek izmantoti, ja tās atdeves nav, tad nav variantu.
Māstrihtas kritēriji - uz tiem ir jātiecas?
Mums šā vai tā budžeta deficīts ir jāsamazina. Es teiktu tā - pirmais ir tas, ka mums jādabū pozitīvs budžets, mēs nevaram strādāt ar deficīta budžetu, par to nav šaubu. Ja mēs pie tā nonākam, tad tas skaidri parāda, ka ne par velti šis laiks ir izvēlēts. Igauņi arī, ieejot eiro, izvēlējās vispareizāko brīdi, kuru nevar noprognozēt, tas koridors ir šaurs, kurā mēs to varam izdarīt. Bet vispirms uz to saimniecību ir jāpaskatās reāli un jādabū situācija, ka mēs ievērojam budžeta deficītu, protams, balansēšana ar inflāciju paliks vienmēr. Ir atkal daudzi procesi saistīti pasaulē, bet mēs esam maza valsts un nav vienkārši īsā laikā izdarīt. Mans viedoklis ir, ja vien dramatiski nekas nemainās Eiropā, mums ir tas pats izdevīgākais variants. Tagad ir tik zema latu aizdevuma likme. Ja tam bagātajam ienāks prātā mūs te pašūpot, aizies atkal no trim uz 30 procentiem. Tas ir tas skaidrākais arguments. Mēs būsim iesaistīti tajā lielajā 500 miljonu cilvēku kuģī, pēc mana uzskata, tas ir daudz stabilāk. Ja mēs no tā visa varam gūt labumu, tad kādēļ ne?
Jūs savās atbildēs pieminējāt pārlieku klausīšanu Eiropas Savienībai. Cik, jūsuprāt, vispār Latvija savos 20 neatkarības gados ir pieņēmusi neatkarīgu lēmumu un cik tādu, ko var interpretēt kā diktātus no kādu lielvalstu puses?
Domāju, ka mēs esam bijuši pietiekami neuzmanīgi, ka esam faktiski parakstījuši to, kas tur sagatavots, sevišķi nedomājot par sevi.
Jūs to domājāt attiecībā uz ES vai arī citos virzienos?
Pamatā attiecībās ar ES.
Krievijas un ASV intereses?
Es baidos vērtēt šādus aspektus, vēsturiski jau ir iespējams viss kaut kas. Kāds jau vienmēr ir zaudētājs, bet mums vajadzētu būt gudrākiem un stiprākiem un mēģināt atrast šo ceļu uz priekšu.
Runājot par ekonomikas attīstību, kāda ir jūsu atbilde uz to, ar ko Latvijai kļūt turīgākai?
Paskatieties uz šobrīdējo situāciju! Tā rāda, ka tautsaimniecības situācija kopumā pasliktinās, kreditēšanas apjoms nepieaug, ņemot vērā, ka eksports ir faktiski sasniedzis labāko līmeni. Šeit ir tas, ka pa trijiem gadiem neesam varējuši izveidot attīstības atbalsta institūciju, kas bija uz Hipotēku bankas bāzes. Tai vajadzēja stāties spēkā jau šajā brīdī - tur ir miljardiem latu, kas netiek izmantoti. Šo situāciju varētu izlabot.
Uz ko jūs vairāk cerat: uz lielām investīcijām, uz eksporta pieaugumu vai mazu iniciatīvu attīstību, proti, mikrouzņēmējdarbību?
Te ir iespējamas milzīgas naudas apakšā, tas ir viens liels masīvs, kas palīdzētu visiem. To, ka mums jāpiesaista kaut kādas lielās investīcijas, tam es piekrītu. Neglābjami, kolīdz mēs sāksim atkopties. Mums investīcijas ir vajadzīgas kaut vai tādēļ, lai noturētu kopā maksājumu bilanci.
Ir kādi sektori, kur jūs redzat lielu investīciju potenciālu?
Esmu iesaistījies šajā lietā saistībā ar Eiropas fondiem un sevišķi par lauksaimniecības maksājumiem. Vakar man bija tikšanās ar Zemnieku Saeimu, viņi ir aktīvi iesākuši. Ja uz 2020. gadu sola sasniegt pusotru simtu par hektāru no 96 eiro, tomēr tas nav pietiekami, es domāju, ka mērķis ir sasniegt vismaz 200.
Jāizmanto visas lielās iespējas, ko mēs varam lietot, izmantojot iestāšanos ES, jo sevišķi par Kohēzijas fondiem. Arī Kohēzijas fondiem situācija ir acīmredzot paredzēta, ka griezīs nost, tad arī tur mums ir jādabū vairāk.
Rudenī jums, visticamāk, būs jāpieņem lēmums par nākamo premjeru, kurš veidos valdību. Vai, jūsuprāt, valdībā būtu jābūt arī Saskaņas centram? Kā esat manījis, Saskaņas centrs īsti neatzīst Latvijas okupācijas faktu, tā vietā lietojot vārdu «aneksija» u. tml. Vai šis jautājums varētu ko izšķirt?
Pēc vēlēšanu rezultātiem tad arī varēs novērtēt, kas var veidot šo valdību. Savā situācijā es nevaru izteikties ne par vienu un neko, lai izvairītos no tā, ka es kādu aģitētu. Ir tikai skaidrs, ka rezultāts būs, tad arī tikšos ar visiem, un mēģināsim izvērtēt visus faktorus, atrodot labāko variantu. Tās nostādnes, kādas tās bija no dažādām pusēm, proti, kategoriskas, es domāju, tas nav pareizais risinājums. Ir jāatrod normāls kompromiss. Par to, ka lielākajām partijām būtu jābūt pie varas obligāti, nav šaubu nevienam.
Pašlaik medijos figurē dažādas versijas par jūsu bērnu skaitu. Cik bērnu jums īsti ir? Deklarācijā figurē trīs, medijos - pat pieci.
Atbilde ir trīs.