Atcerieties, kā kvēli no Amerikas atbraukušais latvjamerikāņu jauneklis Kārlis Streips atmodas sākumā - mon Dieu, pirms divdesmit gadiem! - presē diskutēja ar vietējiem aborigēniem, cik lielisks ēdiens esot atrodams _McDonald's_ lētajās ieskrietuvēs, latviski sauktās par zabegalovkām? Un kā laikrakstā _Padomju Jaunatne_ žurnālisti apsmaidīja Maskavas ļautiņus, kas dižās rindās veselām ģimenēm stāvēja uz šo glauno makdonaldu kā uz «īstu» restorānu…
Jā, Dievs ir detaļās. Ja man jāinventarizē mūsu valsts (otrās) brīvības divdesmitgade un mokošais, gluži vai bula laika strēķītis pirms svabadības, šis selektīvais orgāns, vārdā atmiņa, labprāt atsakās reģistrēt tik nīstā un tik pierastā padomju režīma beidzamās agonijas upurus Viļņā, Bastejkalnā, atsakās noticēt krievu specvienību asiņainajām sapieru lāpstiņām uz Rustaveli prospekta Gruzijā, toties dziļi kādā sirds kaktā glabā žurnālistes Ingas Helmanes allažīgi mulso, bet tik jauko smaidu. Pirms nakts uz prāmja Estonia.
Manai Latvijas brīvībai - un, esmu pārliecināts, ikkatram šai zemē mītošajam patiesi sanāks savs, ļoti intīms un ļoti iespaidīgs Brīvības likteņstāstu albums, kurš, citējot Alvi Hermani, nudien būs «jaudīgāks par visiem Šekspīriem, buntītē ņemtiem», - piemīt smarža. Ļoti konkrēta smarža. 1989. gada pavasarī es pirmo reizi attapos Rietumberlīnē un, ar grūtībām apspiedis uz pašpersonīgās sejas divas pretišķīgas grimases («dabisko» baltieša pārākuma sajūtu un «iedzimtās» bailes no krievu/vācu bruņotajiem robežsargiem - nu, patiesībā jau vispār no jebkuriem vīriešiem ar ieročiem rokās), pa sabiedriskajai atejai līdzīgu piemīztu tuneli nonācu uz stacijas Zooloģiskais dārzs perona - tajā otrajā, brīvās Berlīnes pusē. Nāsīs sitās saldens, nekad neizjusts aroms. Svaigi ceptu beigelu (ebreju baranka) smarža.
Vēlāk, kad šo smaržu ostīju Ņujorkā vai Londonā, kur no Krievijas žīdu grautiņiem bēgošie šo lielisko bada remdes ēdmaņu XX gadsimta sākumā ievazāja, man tā vairs nelikās tik pasakaini, tik nevainīgi jauka. Pie brīvības ātri pierod.
Ātri pierod arī pie masu manifestācijām - leģendārais Mežaparka saiets visiem Latvijas cilvēkiem bija unikāla garīga pieredze, tāpat kā zemeslodes, nē, visa Visuma kontekstā ģeniālā rokās sadošanās stunda un labās gribas spēcīgākā izpausme Baltijas ceļš, bet tiražētas, visas šīs atrakcijas pārvēršas traģikomiskā farsā. Tāpat kā simtmiljoniem reižu šo divdesmit gadu ilgumā visdažādākajās «pozitīvisma kampaņās» apmuļļātās latvju dainas, latviskās zintis (zombijsaukļu repertuāra amplitūdā no «mēs būsim vareni, mēs būsim stipri» līdz «šlesers, kurš gan cits»), auseklītis, ugunskrusts vai kārtējais skaistākās pasaules naudiņas - lata - attēls. Kas par daudz - tas par skādi.
Vai maz mūsu atmiņa zina, cik dažādos veidos tagad dzīvo visas mūsu brīvības, mūsu nacionālie simboli, kas vieniem kļuvuši par ienesīgu biznesa brendu (brīvība ir labākais bizness pasaulē - tā reiz teica viedais Čērčils, tiesa, viņš runāja par «brīvību citiem»), citiem - par rūgtām emocionālām mielēm - vai bija maz vērts cīnīties, lai nonāktu pie sasistas siles? Un nav ko pūst pīlītes, ka «tauta pelnījusi tādus varoņus, kādus pati izvēlējusies». Tauta nav kolektīvi vainīga, ka katrs viens sev ļāvis izvēlēties tos «vadoņus», kādi mums ir. Aiz katra Latvijas cilvēka stāv pa vienam politiķim, pa vienam Saeimas deputātam, pa vienam badā mirstošam knēvelim Latgalē vai Maskačkā, pa vienam dzērājam, kas sit tuviniekus un pa vienam nobendētam Brīvības ideālam. Un arī pa vienam veiksmes stāstam.
Atcerieties - Latvijai liktenīgā 1990. gada maija balsošana Augstākajā padomē notika atklāti, ar deputātu vārdu, uzvārdu nosaukšanu. Jo tauta prasīja atbildību, kuras šiem priekšstāvjiem, izrādās, bija un pietika.
Vai tiešām 2010. gadā Latvijas iedzīvotāji atkal būtu nolemti uz 40 gadiem vadāšanas tuksnesī, lai tos izdziedētu no gļēvuma un slinkmes, ja pat ģenerālprokurora izvēli mēs, katrs viens, nespējam skaļi un konkrēti paģērēt atklātu?
Stāv rakstīts: Latvijas suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Vai arī šī maksima ir tukši vārdi, tukšs gaiss, stulbs likums, kas nevienam nav jāievēro? Tad ir tiesa - vairs ir vērts mīlēt tikai šo zemi. Jo valsts taču vairs nav. Vara Latvijā nepieder nevienam. Lieliski! Nākamais loģiskais Latvijas attīstības posms - terors un anarhija. Kad bailes uzglūn politiķiem, viņi sāk domāt ar galvu, nevis personisko maku vai pakaļu. Domāt - cik smieklīgi! - par savu tautu.
Bet tu, mīļā Tauta, ēd rupjmaizi, krāj spītu! Drīz noderēs.