Tu aktīvi sporto?
Pērn izveidoju tādu režīmu, ka no rītiem eju vingrot. Pieceļos, iedzeru ūdeni, tad zaļo tēju un prom uz zāli. Pirms gada bija ļoti grūti sākt. Ilgu laiku organisms pretojās un bija mazā šokā. Šogad jau ir brīnišķīgi. Ar nepacietību gaidīju septembri, kad varēšu atsākt vingrot.
Vasarā bija brīvlaiks?
Jā, vasarā sev ļauju baudīt dzīvi, tad es ķermeni atlaižu. Braucu ar riteni. Šovasar biju samērā ekstrēmā laivu braucienā, piecas dienas airēju, cirtu malku, kurināju ugunskuru. Tomēr tie drīzāk ir tādi prieki.
Kā tu sporto?
Trīsreiz nedēļā apmeklēju pilates vai jogu, divreiz - Body Bike. Šorīt aizgāju uz aerobiku, bet tas nav man. Uz aerobiku jāiet regulāri, lai sajustu baudu no tā, ka var zibenīgi uzķert dejas soļus. Pretējā gadījumā sev jāieskaidro - tas nekas, ka tu visu nevari. Bija viens brīdis, kad mēģināju sev pierādīt, ka man nav vajadzīgs treneris, lai piespiestu sevi sportot. Tad konstatēju, ka vingrošanai man pietiek ar sešām minūtēm, un es metu mieru. Savukārt skriešanai pietiek ar vienu kvartālu, un es jau jūtos maksimāli sevi pārvarējusi. Sapratu, ka bez trenera nevaru.
Sanāk, ka sporta zālē pamosties?
Aizeju savākties dienai, jo mans darbdienas ritms ir tik saraustīts un katra diena ir pilnīgi atšķirīga. Filmējos seriālā UgunsGrēks, Kultūras akadēmijā mācu skatuves runu. Paralēli spēlēju teātra kluba Austrumu robeža izrādēs, ierunāju reklāmas. Tas viss dienu sadrumstalo sīkas epizodēs un veido haosu. Tāpēc priecājos, ka vismaz dienas sākums ir loģisks un regulārs. Pārējā dienas daļa ir neveselīga līdz pēdējam.
Tad jau arī ēšanas režīma tev nav?
Iznāk ēst, kad un kur pagadās, bet es mēģinu piedomāt, ko ēdu.
Ko tu neēd?
Vienubrīd aizliedzu sev ēst desas. Pēdējās divas nedēļas, kopš atsāku vingrot, jūtu, ka man negribas gaļu. Nejauši esmu kļuvusi par veģetārieti. Jūtos fantastiski labi. No tā secinu, ka acīmredzot tas ir pareizais ceļš. Es tāpat kā gandrīz jebkurš cilvēks eksperimentēju un ieklausos, ko organisms prasa.
Ja diena ir tik haotiska, vai organismam nav grūti saprast, kas vajadzīgs?
Sakarīgie rīti visu notur rāmjos. Turklāt esmu no cilvēkiem, kuri skatās, ko ēd. Piedomāju pie tā, lai neatjēgtos vēlā stundā - ēdusi tikai brokastis.
Tu tik daudz smaidi. Kas palīdz būt optimistei?
Sports arī palīdz. Kad cilvēks kustas, viņš jūtas dzīvs un smaida. Es jau esot piedzimusi smaidīga. Brīžos, kad veselība šķobās, jūtu, ka smaids dziest. Tas ir iemesls, kāpēc ir vērts padomāt par sevi. Katram pašam ir pienākums par sevi parūpēties. Vēl jo vairāk rūpes par sevi ir svarīgas situācijā, kad valstī medicīnas jomā ir tāds krahs. Katrreiz, kad dzirdu ziņas par to, ka slimnīcas slēdz, ārsti aizbrauc, māsas pārkvalificējas, manī spēcīgāka kļūst apziņa, ka neviens cits par tevi neparūpēsies, kā vien tu pats.
Kā attiecies pret medikamentiem?
Mēģinu izlikties, ka tādu nav. Ir reizes, kad kaut kas sāp, bet ir jātiekas ar cilvēkiem, kam tu esi nepieciešams darbīgs, možs un priecīgs. Tad iedzeru tableti, bet lielākoties mēģinu iztikt ar zāļu tējām un homeopātiju. Man visi gadījumi, kad dakteris izrakstījis kaut kādas stipras zāles, beigušies ar pilnīgi citām blaknēm, kas liek par sevi manīt vēl pusgadu.
Teici, ka cilvēki bieži gaida, lai būtu priecīga un moža. Vai nav grūti vienmēr būt formā?
Ir grūti par šo tēmu runāt, ja esi labā garastāvoklī. Tad liekas, ka tu katru reizi esi labā omā. Bet tā jau nav. Tomēr daudz grūtāk ir, ja, piemēram, jāfilmējas drūmā epizodē, kaut gan patiesībā tu jūties lieliski. Tad organisms protestē, dumpojas, neļauj sevī ielaist nekādas drūmas domas. Tādos brīžos nākas ar sevi pacīnīties. Patiesībā tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc es diendienā vingroju. Tas palīdz organismu reizi no reizes pakļaut un pārvarēt. Tāda sevis pārvarēšana ļoti palīdz aktiera profesijā.
Kā tev ar zaļo domāšanu? Daudzi tagad mēģina būt ekoloģiski.
Cik nu viens cilvēks, pilsētā dzīvojot, var būt ekoloģisks. Man zaļā domāšana uznāk kampaņveidīgi. Tad, ejot uz veikalu, ņemu tikai mammas tamborētu tīkliņu. Laukos gan visu šķiroju: ko var - dedzinu, ko var - aproku. Tur sadzīvošana ar dabu liekas loģiska.
Vai lauki tev ir sirdij tuvi?
Ļoti. Bez laukiem es nevarētu. Man ir svarīgi tur aizbraukt un atiet no drūzmas. Bet tikai laukos? Mans dzīvesveids šobrīd ir tāds, kas dzīvošanu laukos īsti nepieļauj. Tad es tur ierastos tikai nakts melnumā pārnakšņot. Ne es varētu tur paravēt, ne apliet dārzu, ne redzēt sēnes.