Tas nozīmē, ka, pat ja ar iniciatīvu apveltītiem cilvēkiem būtu līdzekļi un viņi patiešām varētu īstenot cukura ražotnes projektu, ir jārēķinās, ka vismaz līdz 2015. vai pat 2016. gadam šo vietējā ražojuma produktu varēs realizēt tikai ārpus ES tirgus. Nu ko - varbūt labāk vēlāk nekā nekad, taču jārēķinās, ka konkurenti arī nesnauž, tāpēc bez «sava cilvēka Briselē» šī projekta īstenotājiem iztikt, visticamāk, neizdosies. Turklāt, pēc pašu cukurražošanas atjaunošanas entuziastu teiktā, jaunās ražotnes cena - Ls 100 milj. - ir pieteikami liela nauda, it īpaši pašreizējos apstākļos, kad bankas ir kļuvušas ļoti piesardzīgas jaunu kredītu izsniegšanā. Tāpēc jautājums ir par naudas avotu. Lai arī ir izteikts viedoklis, ka valsts varētu izsniegt garantijas šim projektam, jārēķinās, ka budžeta deficīta apstākļos starptautiskie aizdevēji prasīs šādu garantiju iekļaušanu ilgtermiņa saistību sadaļā. Turklāt uz šādām garantijām «kārumnieku - gribētāju» arī taču nebūs mazums, jo, ja valsts var sniegt garantijas cukurfabrikai, kāpēc tā nevarētu tādas pašas sniegt kādam citam ražotājam, citām nozarēm utt.?
Kā redzams, runājot par šo iespējamo projektu, joprojām ir daudz dažādu «ja». Turklāt jāatceras, ka savulaik ir bijušas citas grandiozas ieceres, kuras galu galā tā arī palikušas tikai ieceru līmenī, piemēram, skandināvu investoru alternatīvās celulozes rūpnīcas projekts Kurzemē. Turklāt tas nav vienīgais - reiz bija ideja par Brocēnu elektrostaciju u.c. Skan jau, protams, dīvaini, ka Latvijā grib ieguldīt miljonus nozarē, kuru paši savulaik esam ļāvuši iznīcināt. Tomēr, pat par spīti tam, cerams, šīs privāto investoru iecerētās cukura nozares atjaunošana nepaliks nepiepildīto vēlmju sarakstā. Lielā mērā tas nozīmē, ka valsts politikai jābūt pietiekami gudrai, lai Latvijai piešķirto cukura kvotu daudzums būtu pietiekami liels, lai jau drīzumā nerastos vēlme atkal iemainīt nozares likvidēšanu pret noteiktu summu no ES maka.