Tuvojos uzmanīgi. Sākumā novērtēju situāciju - bez šaha tur spēlē bekgemonu, kārtis, dambreti. Vecāki vīri raibās žaketēs, tumšās uzvalka biksēs un daži saulesbrillēs, «tipāži» ar garas dzīves veidotiem, izteiksmīgiem vaibstiem; novecojuši puikas solīdās, reizēm nevērīgi nosmulētās drēbēs, kas tērzē pēc vajadzības latviski un krieviski. Izvēlos solu, ap kuru prāvāks bars spēlētāju un līdzjutēju, lai varu justies anonīmāk. Man paveicas, jo nejauši esmu apsēdusies līdzās, iespējams, vecākajam no šahistiem. Viņu sauc Ivans. Katru saulaino dienu tur spēlējot. Pārsvarā te esot pensionāri, nestrādājošie, arī cilvēki pēc darba nāk, viņš pastāsta. Parasti pulcējas trijos. Līmenis? «Cienītāji. Ir arī meistari. Bet tie par naudu. Esmu spēlējis no 30 gadu vecuma. Šobrīd man ir 85. Mana vecuma te gandrīz vairs nav. Bija te viens vīrs, kas bija dzimis 1913.gadā - desmit gadu par mani vecāks. Bet viņš janvārī nomira.» Ivans sāka spēlēt pirms pusgadsimta - tad «mači» notika pie trolejbusa pieturas Merķeļa ielā, pie šaha kluba. Uz estrādi spēlmaņi pārcēlās pirms gadiem divdesmit.
Nemainīgs kontingents
Fonā ir sportiska kakofonija, - «Ak tu, kuces dēls... Nepadod viņam to, viņš zirgu paņems ar karali, šahs būs. Nu tāpat paspēlēsi!» Pieceļos un paeju tālāk - pie veca, kalsna dambretista Induļa. «Es spēlēju kādu trešo gadu laikam,» Indulis negribīgi pastāsta, - «Vienkārši nāku spēlēt pa vasaru. Vispār neesmu dambretists. Basketbolu spēlēju visu mūžu. Paliku slims, kaut kādu interesi vajag.»
Kāds bļaustās - sirms un nemazgājies hipijs ar metāla medaljonu virs pieres, - «Bakalauri, maģistri, b...ģ! Lai es viņus par to apskaustu?? Te ir kāds Makss Planks??» To dzirdot, dažs spēlētājs zem deguna pasmaida, pavelk «hipiju» uz zoba, bet vairums vispār nepievērš uzmanību - acīmredzot viņi to dzird diendienā. «Ļoņa. Par šo es varētu divas dienas stāstīt. Pirmkārt es tikai aizvakar uzzināju, ka viņš ir ebrejs,» man paskaidro runātīgs sirms vīrs, vārdā Gunārs, - «Jūs neredzat, ka viņam viss nav mājās?» Pavaicāju Gunāram, vai arī viņš pats spēlē šahu. «Ļoti reti,» atbild vīrs. Vaicāju, vai viņš uz Vērmaņdārzu nāk socializēties. «Ko man socializēties? Man nekā netrūkst - ir trīs bērni, astoņi mazbērni. Esmu 79 gadus vecs. Man ir nosaukums meistarkandidāts [šahā], tas man nav atņemts. Vienā brīdi tik reitings nokritās.» Pirms pensijas esot par žurnālistu strādājis - bērnu avīzē, Pionierī. Tad Gunārs aiziet, pieteikdams, ka būs atpakaļ. «Viņam ir bēdīgi par to, kas apkārt notiek. Viņš spēlēja labi, daudz uzvarēja - pirms gadiem divdesmit,» šahists, vārdā Sergejs, viņam nosaka pakaļ un, dungojot mīlas dziesmas, turpina spēlēt, - «On mņe spaķ ņeviļel, ves noč celoval... Miška, Miška, ti verņošja?»*
Dzen ārā no kafejnīcām
Vladimirs, kas vēro spēli, pastāsta, ka, kopš vairs neesot vecā šaha kluba Vērmaņdārzā (tur tagad spēļu zāle un klubi), neveiksmīgi mēģināts spēlēt dažādās kafejnīcās. «No Lido pagraba mūs izdzina. Traucējam. Arī vasaras kafejnīcā zem saulessargiem neļauj sēdēt, pat lietus laikā. Šahistiem nav, kur iekārtoties.» - «Nestāsti tikai par šahu,» āzējot nosaka Sergejs, - «Šņabītis un dejas tev patīk. Neslēp. Tev patīk arī labs vīns, skaistas sievietes.» «Šī ir vienīgā kulturālā vieta Rīgā, kur tiek īstenoti intelektuāli vingrinājumi,» ironiski didaktiski noskalda otrs šahists Mihails, - «Cilvēki spēlē bez naudas, komunicējot, nelietojot [alkoholu].»
Iespējams, uz vietas alkoholu neviens nelieto, bet, kā izskatās, viens otrs neatturas. Dažus solus tālāk, līdz pusei izmeties, kārns, melni iededzis, notetovēts un sejā pamatīgi sapampis vīrs ar necenzētiem vārdiem meklē cigareti. Negaidīti viņš apsēžas un sāk spēlēt šahu ar solīda paskata pensionāru. Mirklī vīrs, kuru drīzāk būtu ierasts redzēt vāļājamies ceļmalā, ir pārvērties par pieri saraukušu stratēģi un no galdiņa nolasa pretinieka figūriņas. Ik pa brīdim viņš noņurd, - «Nu kurš iedos man cigareti?? Pīpēt gribas, b...ģ!! Es nopirkšu cigareti - kuram ir??» Lai vērotu spēli, piesēžas kāds pensionārs uzvalkā. «Tev cigarete ir?» no šaha galdiņa nenovērsies, tetovētais šahists viņam nepacietīgi noprasa. «Es nesmēķēju. Un jums arī dodu padomu tā nedarīt,» lēnīgi, ar smīnu atbild solīdais kungs. «Man nevajag padomu!» nošņāc smēķētgribētājs.
«Jau gandrīz izlīdi, vecīt...» pie blakusesošā dambretes galdiņa pie sevis spēli komentē branga auguma drukns spēlētājs, vārdā Juris, - «..Div' dām' pret četr' dām'... Mums uzbruka! Mērkaķis tāds..» Juris var lamāt pretinieku, kādiem vien vārdiem grib, jo pretinieks ir kurlmēms un nedzird. Savukārt kurlmēmais vīrs rāda pretim, ko domā par Juri - dūri kustinādams no klēpja uz augšu un lejā. Kāds tālāk sēdošs spēlmanis dungo, - «A potomu što kruglaja zemļja...»** To dzirdot, gandrīz vai neticas, ka šis šķietami bezrūpīgais vīrs omulīgi dungo par to pašu zemeslodi, uz kuras nervozā neziņā pašlaik mīt vairums viņa līdzpilsoņu.
* Viņš man gulēt neļāva, visu nakti skūpstīja... Miška, Miška, tu atgriezīsies? - krievu val.
** Tāpēc, ka zeme ir apaļa... - krievu val.