Pēc olimpiskajām spēlēm Vankūverā Haralds neizslēdza iespēju sezonai punktu pielikt pasaules čempionātā ātrslidošanā, nevis šorttrekā. Nošaut abus zaķus kā Kanādā šoreiz gan nebija reāli, jo abas sacensības notika nedēļas nogalē dažādās vietās. Acīmredzot sava loma bija arī holandiešu trenera Jerūna Otera viedoklim, kurš mudināja dot priekšroku šorttrekam.
Piektdien 1500 metru distancē Silovam liktenīga izrādījās Japānas sportista Fujimoto pārlieku lielā vēlme aizsargāt pozīciju. Taču to kompensēja starts sestdien 500 metru distancē, kas vēl pirms pāris gadiem Haraldam nebija stiprā puse. Pateicoties ātrumam, aug konkurētspēja arī īsākajā šorttreka distancē. Pusfinālā atslēgas situācija bija brīdī, kad Haralds aizstāvēja trešo pozīciju cīņā ar amerikāni Celski. Otrais uztriecās virsū kanādietim Fransuā Luī Tremblijam un vēlāk tika diskvalificēts. Tas pavēra iespēju Haraldam skrējienā izcīnīt otro vietu. Ņemot vērā, ka Tremblijs pēc konkurenta izraisīta incidenta strauji atpalika, tiesneši viņu kvalificēja finālam.
Līdzīgs scenārijs bija arī otrajā pusfinālā, tāpēc ierasto četru finālistu vietā bija seši. Haralds pieļāva, ka labākajiem 500 metru distances slidotājiem savas divas desmitdaļas viņš zaudē, tāpēc finālā palika pie aizvērtām durvīm pirmās virāžas galā (lasīt intervijā).
Lai gan Silovs allaž uzsvēris savu labo fizisko gatavību, šoreiz viņam nācās atzīt, ka izšķirošajos brīžos pietrūcis spēka. Viņš to skaidroja ar garo sacensību sezonu. Nogurums nereti veicina koncentrācijas zudumu, un tieši tas, visticamāk, bija iemesls nepareizam lēmumam 1000 metru distances ceturtdaļfinālā - par vēlu sāka uzbrukt pirmajām divām pozīcijām. Skrējienā pirmās divas vietas ieņēma korejietis Kvaks un amerikānis Celskis. Abi kāpa uz goda pjedestāla - attiecīgi otrā un trešā vieta.
Absolūtajā vērtējumā Haralds noslēdza labāko desmitnieku 55 dalībnieku konkurencē. Otrs Latvijas pārstāvis Sofijā Jānis Piuss, kurš bija šāda līmeņa sacensību debitants, ieņēma 49. vietu.