Ne man vienam nācies pārliecināties, ka, piemēram, visai mizantropiskā melnmetāla mūziķi nereti ir daudz sirsnīgāki cilvēki nekā ūberpozitīvie lietišķās pasaules darboņi. Taču ar šo «cilvēknīšanas» pozu viņi bieži ir garlaicīgi, jo arī tā ir maska - akurāt tāpat kā smaids glumo darījumu cilvēku sejā. Tāpēc, lasot šos Doplera vārdus, rodas piesardzīga attieksme pret lieliskā norvēģu rakstnieka Lū darbu, ar ko debitē apgāds Nordisk. Tomēr pretestība ātri padodas.
Humoristisks darbs
Pirmkārt, grāmata ir ļoti plāna, un, pat ja vietām garlaikos bieži dzirdētā lādēšanās par televīziju un vientulību, nebūsit iztērējuši laiku nelietderīgāk kā, teiksim, garlaicīgās ģimenes viesībās, par ko ironizē Doplers. Otrkārt, grāmata ir labi un izklaidējoši sarakstīta - un droši vien neiebildīsit labai mūzikai tikai tāpēc, ka tā nav žanriski jauna. Romāna anotācijā ir trāpīgi teikts, ka Doplers varētu būt sava veida XX gadsimta atbilde Hamsuna Pānam. Vēl tālākā pagātnē atskatoties, tas ir turpinājums Henrija Deivida Toro (1817-1862) darbā Voldena jeb dzīve mežā aizsāktajai anticivilizācijas tradīcijai. Atšķirībā no priekštečiem Doplers ir humoristisks darbs. Nosaukums, šķiet, ir aizņemts no Doplera efekta, kas apzīmē viļņa frekvences maiņu, novērotājam pārvietojoties attiecībā pret skaņas avotu. Šajā gadījumā tas attiecināts uz indivīda redzējuma relatīvismu.
Atbaidoša omulība
Varonis Doplers ir ar lielu dzimumorgānu un tēva deficītu apveltīts četrdesmitgadnieks emancipētajā Norvēģijā. Viņš ir aizlaidies no ģimenes pienākumiem un patvēries Oslo pievārtes mežu klātajā kalnienē, kur kā mednieks un vācējs dzīvo kopā ar alnīti, kura māti ar nazi nogalinājis. Varētu iebilst, ka sižetiskā līnija ir vienkāršota - no cilvēka, kurš domājis par naudu, Doplers (nokrītot no velosipēda un sasitot galvu) ir pārvērties par cilvēku, kurš galīgi nedomā par naudu. Saticis savu sievu gājienā uz pilsētu pēc piena, Doplers mēģina atsvešinātajai dzīvesbiedrei skaidrot savi izvēli: «Es nedzīvoju mežā sava prieka pēc. Dzīvoju mežā tāpēc, ka man jābūt mežā, un diezin vai tu to vari saprast, jo tu nekad neesi sajutusi, ka tava vieta ir mežā.» Pret sevi viņš ir atklātāks: «Es tiku atsvabināts no šīs mūžīgās riņķa dejas.» Dopleru, piemēram, kaitinājis fakts, ka nācies izvēlēties ūdens maisītāju un vannu tajā pašā dienā, kad ASV un Anglija sāka savas akcijas Irākā. «Tas šķita šausmīgs traucēklis. It kā nepietiktu ar vannas aprīkojuma izvēli. Piedevām jāpieņem nostāja Irākas jautājumā,» viņš raksta. Kā redzams, Lū caur savu varoni ironizē par viņa paša dubultmorāli, kā arī šauri dusmīgo redzējumu. Taču arī nopietnība tur ir. Viņš moralizē par naudas daudzumu, kas pieder norvēģiem (tā dēvētajā naftas fondā ir apmēram 300 miljardi latu), «atbaidošo norvēģu omulību, kas vienlaikus ļauj būt par jaukāko un egoistiskāko nāciju pasaulē» (te prātā nāk latviešu jauneklis, kurš TVNet nesen rakstīja, ka «atradis Norvēģijā laimi»), un faktu, ka «ikreiz, kad pasaulē konfliktu dēļ ceļas naftas cena, mēs grābjam naudu ar lāpstām». Latviešiem būs grūti identificēties ar minētajām raizēm, taču izklaidēs varoņa pasludinātais «karš pret stulbumu».