Uzplauka padomju gados
Pirmajās Magnēta sacensībās 1969.gadā Lilastē pie Ummja ezera pulcējušies 324 dalībnieki. Tajās kā mazs puika piedalījās arī pašreizējais sacensību seriāla rīkotājs Henrijs Freimanis. Gadā notikuši 12 vai 14 posmi, vēlāk to skaits pieaudzis.
Orientēšanās sports uzplauka padomju laikos, kad skrējējiem par dalību sacensībās samaksājuši darba devēji. Ziedu laikos astoņdesmito gadu vidū uz katru posmu pulcējies līdz pat 2500 orientieristu. «Skandināvi brauca pie mums un brīnījās. Nekur nekas tāds nebija redzēts - strādājoši cilvēki darba dienā tik lielā skaitā piedalās sacensībās,» atceras Magnēta idejas autors un pirmais rīkotājs Arno Līcis. Jāpiebilst, ka Stokholmā vien ir vairāk nekā 100 orientēšanās klubu.
Deviņdesmito gadu sākuma krīzes laikā situācija mainījās - bija vairāk jāstrādā, un Magnēta dalībnieku skaits samazinājās. «Kad situācija uzlabojās, cilvēki atkal gribēja skriet, bet nebija kas rīkotu sacensības. Tolaik mani, kā orientēšanās sporta treneri iecēla par organizētāju,» 1998.gadu atceras H.Freimanis.
Viss turpinājās gandrīz kā pašā sākumā - pirmajā gadā 12 kārtas, gadu vēlāk jau 16. «2004.gadā dalībnieku skaits kārtā bija tuvu tūkstotim. Parādījās protesti gan par automašīnu skaitu posmu norises vietā, gan nekārtību, ko atstāj 1000 cilvēku. Sākām sacensības rīkot divreiz nedēļā, taču drīz vien skrējēju skaits atkal tuvojās tūkstotim, tāpēc tika izveidots pašreizējais modelis ar trim kārtām nedēļā,» orientieristu skaita pieauguma dinamiku atklāj H.Freimanis.
Ģimenes tradīcijas
Magnēta galvenā tradīcija ir ģimenes, kuras sacensībās piedalās paaudžu paaudzēs, skaidro A.Līcis. Viņam piekrīt arī H.Freimanis: «Skrien gan vectētiņš un vecmāmiņa, gan tētis un mamma, gan bērni. Mums ir vairāk nekā 50 vecuma grupu no astoņiem līdz 80 gadiem. Vairākumam dalībnieku tā ir veselīga atslēgšanās no mājas rūpēm. Sacensības ir vidēji sarežģītas, un orientieristi fiziski nepārgurst. Tā ir mūsu filozofija. Lai, regulāri skrienot un nepārpūloties, cilvēki būtu dzīvespriecīgi un veseli. Orientēšanās pluss ir tas, ka visa vecuma cilvēki regulāri var ar to nodarboties, turklāt viņiem pēc katras kārtas ir ko pārrunāt.» Arno Līcis piebilst, ka agrāk spēcīgs dzinulis bijis arī sacensības sporta klašu grupās, ko mūsdienās nav izdevies atjaunot.
Savulaik sacensību seriālu organizējusi arī Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētāja Žaneta Jaunzeme-Grende: «Varu droši apgalvot, ka nekur citur pasaulē šīs darbdienu vakaru sacensības nav tik populāras kā pie mums Latvijā. Turklāt Magnēts nav vienīgais - Saldū, piemēram, ir ABC, Cēsīs ir Meridiāns. Domāju, tas ir tāpēc, ka orientēšanās ir visdemokrātiskākā no visiem sporta veidiem - ir vienalga, vai esi vājš, klibs vai mazs - vari skriet kopā ar visiem. Protams, ir dzirdēta arī kritika - ka gribētos jaunas kartes, jaunus apvidus, tomēr tas galvenokārt tāpēc, ka orientieristiem ir tāds pats niķis kā pārējiem latviešiem un vienmēr gribas kaut mazliet pakritizēt.»
Nepietiek laika un naudas
Sastrēgumu dēļ un dalībnieku ērtības labad izveidota sistēma. Otrdienās kārta notiek Daugavas kreisajā krastā, trešdienās orientieristi sacenšas Vidzemes pusē, bet ceturtdienās - Zemgales virzienā. Pērn skrējēji parasti piedalījās vairākos posmos nedēļā. Šogad dalībnieki izvēloties vienu nedēļas dienu. Katrā posmā piedalās ap 500 orientieristu.
«Šobrīd dalībnieku nav tik daudz kā agrāk. Galvenokārt finansiālu apsvērumu dēļ. Vienam cilvēkam aizbraukšana uz mežu un piedalīšanās sacensībās izmaksā ap sešiem septiņiem latiem. Turklāt tas ir ģimeņu sports, tāpēc varat sarēķināt, cik viens tāds izbrauciens kopā maksā. Vēl viens iemesls ir tas, ka biznesa cilvēki mūsdienās strādā nevis astoņas, bet vismaz 12 stundas, un viņiem neatliek laika vakaros regulāri doties uz orientēšanās kārtu,» piemin A.Līcis.