Latvijas Darba devēju konfederācijas sociālās drošības eksperts
Jaunākajā DnB Nord Latvijas barometrā paustais viedoklis, ka lielākā daļa iedzīvotāju (68%) ir neapmierināti ar savu un savas ģimenes labklājību, krīzes laikā ir normāls rādītājs. Priecē, ka, runājot par savu labklājību ilgtermiņā, aptaujātie biežāk teikuši - viņu labklājība tuvākajos 10 gados uzlabosies, nevis pasliktināsies.
Var piekrist pētījuma respondentu atskārsmei, ka cilvēka labklājība drīzāk atkarīga no ārējiem apstākļiem, nevis viņa paša, tomēr šīs realitātes apzināšanās var raisīt pesimismu un apātiju attiecībā uz paša rīcību, kas, rezultējoties vairuma Latvijas iedzīvotāju rīcības kopsummā, kļūst par «ārēju apstākli» un neveicina attīstību un kopprodukta pieaugumu.
Taču satraucošs, manuprāt, ir Latvijas barometra respondentu atzinums: ja viņiem vajadzētu dot padomu, kā rīkoties - nestrādāt, bet mācīties, lai iegūtu labu izglītību un varbūt nākotnē labu darbu, vai strādāt un pelnīt naudu jau tagad, viņi ieteiktu strādāt un pelnīt naudu (52%). Īpaši satrauc, ka šāds būtu iedzīvotāju ieteikums citām personām, kas liecina, ka esam tajā Maslova piramīdas līmenī, kurā svarīgākā ir šodienas izdzīvošana. Tomēr krīzes laiks ir labākais posms, kad mācīties, lai pēc tam varētu attīstīt veiksmīgu karjeru.
Pēteris Strautiņš
DnB NORD bankas ekonomikas eksperts
Pētījums šoreiz sniedz negaidīti dziļu ieskatu mūsu sabiedrībā dominējošajā domāšanas veidā, kas neliecina neko labu par attīstības iespējām.
37% respondentu apgalvo, ka viņu labklājība pirmām kārtām atkarīga no viņiem pašiem, bet 52% domā, ka tā atkarīga galvenokārt no ārējiem apstākļiem. Grūti iedomāties vēl fundamentālāku faktoru, kas ietekmē gan cilvēka paša panākumus, gan sabiedrības politisko kultūru. To pašu citiem vārdiem pasaka 64% aptaujas dalībnieku viedoklis, ka ekonomiskās situācijas uzlabošanās lielākoties atkarīga no valdības, bet tikai 27% domā, ka tā atkarīga no uzņēmējiem un iedzīvotājiem. Tātad privātais sektors, kas tautsaimniecībā veido pārliecinoši lielāko daļu, sevi no atbildības par ekonomisko situāciju atbrīvo.
Ja cilvēks netic spējai ietekmēt savu likteni, tas vien jau liek justies pesimistiski. Cilvēks, kurš panākumu atslēgu saskata savā rīcībā, dzīvos ar pozīciju - es esmu stiprs, gudrs, veiksmīgs, ar mani ir vērts sadarboties, es jums palīdzēšu atrisināt jūsu problēmas, ar mani kopā jums būs labāk, man ir labas idejas. Ja cilvēks jūtas kā apstākļu upuris, tad viņa uzstādījums būs pretējs - esmu vājš, man ir grūti, man dzīvē neveicas, palīdziet man. Ja cilvēks nejūt, ka var padarīt dzīvi labāku, viņš nav ieinteresēts būt efektīvs darbinieks vai uzticams darījumu partneris. Šādi cilvēki nevar veidot ražīgu ekonomiku. Viņu sākotnējais pieņēmums, ka dzīvi labāku padarīt nevar, agri vai vēlu pats sev rada apstiprinājumu.
Nevar noliegt, ka šādas attieksmes veidojušās objektīvu apstākļu rezultātā, taču tas nepalīdz atrisināt pamatproblēmu - nekādi «attaisnojumi» nepaglābs mūs no savu izvēļu sekām. Esam ierakušies tik dziļā kolektīvajā psiholoģiskajā bedrē, ka nebūs viegli no tās tikt ārā. Taču ir jācenšas. Tas ir gudrāk, nekā nodarboties ar bedres radītā diskomforta mazināšanu un attaisnojumu meklēšanu savai neizdarībai.
Ieva Strode
Tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS sociālo un politisko projektu direktore
Zīmīgi, ka pat starptautiski valstu labklājības indeksu veidotāji, raksturojot Latvijas pozīcijas, vairākkārt norādījuši, ka tieši iedzīvotāju kritiskā attieksme velk rādītājus uz leju, runājot gan par uzņēmējdarbības iespējām, gan valsts pārvaldi, izglītību, veselības aprūpi un cilvēku brīvību. Turklāt, pat ņemot vērā, ka, aprēķinot Latvijas vietu citu valstu vidū (patlaban pēc The 2010 Legatum Prosperity Index esam 47. vietā), iedzīvotāju kritiskā attieksme jau ir «ieskaitīta», DnB Nord Latvijas barometrā iedzīvotāju vērtējums ir vēl kritiskāks - vidējais rādītājs šajā pētījumā ir 81. vieta 110 valstu vidū.
Interesanti atzīmēt paradoksu Latvijas iedzīvotāju domāšanā, ko atklāj pētījuma dati: iedzīvotāji kritiski vērtē valdību - uzskata to par lielāko draudu ekonomikas izaugsmei un labklājības pieaugumam nākotnē, bet tajā pašā laikā uzliek tai galveno atbildību par šīm jomām. Savu (iedzīvotāju) lomu respondenti atzinuši ļoti negribīgi. Nodokļu nemaksāšanu, darba tirgum nepietiekami kvalitatīvu izglītību, cilvēku nevēlēšanos vai neprasmi strādāt kā galvenos draudus labklājībai minējuši attiecīgi 31%, 24% un 16% aptaujāto, bet pieciest īslaicīgas ekonomiskās grūtības valsts uzplaukuma vārdā gatavi tikai 15%.