Uztaurējis, brīdi pagaidījis un nevienu nesagaidījis, viņš brauc tālāk. Nodomāju, ja tas būs zivju tirgotājs, tad aizbrauks, bet, ja amatpersona, tad pati atnāks līdz durvīm, un atgriezos pie datora. Tomēr suns turpināja riet un neviens neparādijās. Nācās iet skatīties.
«Kļavja kungs?» vaicāja sieviete ap gadiem septiņdesmit, brillēs ar melniem rāmjiem un iesirmiem matiem, pēc tam kad bijām sasveicinājušies. Viņa stāvēja uz celiņa pie durvīm un turēja rokās melnu iepirkumu maisiņu.
«Vai jums ir mazliet brīva laika?»
«Jā,» es sameloju, lai gan datorā gaidīja raksts.
Ienākusi istabā, viņa izņēma no maisiņa divus maizes klaipus un konfekšu kasti, tomēr uz jautājumiem, kāpēc, kādā sakarā un ar ko man tas gods runāt, tā arī neatbildēja. Vienīgi zīmīgi un mazliet noslēpumaini smaidīja.
«Ziniet, es redzēju jūsu nupat iznākušo grāmatu. Pašķirstīju, paskatījos un sapratu, ka tā nav priekš manis. Tāpēc nelasīšu,» apsēdusies viņa teica, «mani interesē daudz būtiskākas lietas.»
«Kādas tieši?» pieklājības pēc pavaicāju.
«Senie balti,» viņa atbildēja un, balsi nedaudz pieklusinājusi, turpināja. «Kā jūs domājat, šaipusē kāds viņu pēctecis vēl būtu atrodams?»
Es noliedzoši papurināju ar galvu.
«Nesakiet viss. Nekad nevar zināt,» viņa, sazvērnieciski smaidīdama, teica. «Nesen lasīju, ka ap 8% Latvijas iedzīvotāju esot seno baltu tiešie pēcteči. Ar tādām iegarenām sejām. Man pašai ir apaļa, bet tas tāpēc, ka rados igauņi.»
Jutu, ka viņa apzināti un spītīgi cenšas iztikt bez vārda «latvieši». Pieklājīgi apšaubīju gan jau pieminētos 8%, gan to, ka Latvijā būtu iespējams sastapt kādu tiešo baltu pēcteci. Jo gadsimtiem ilgi mēs esam dzīvojuši uz lielceļa, pa kuru staigājuši ne tikai sveši karapulki, bet pat veselas tautas. Un liktenis mūs piemeklējis, gan no austrumiem, gan rietumiem. Bet viņa paskatījās uz mani, kā skatās uz bērnu, kurš, pats to nezinot, sarunājis dumības. Tāpēc es steigšus mainīju sarunas tēmu. Mēs kādu laiciņu papļāpājām par lielo tautu staigāšanu, senajiem līviem, kas cēlušies no somugriem un ieradušies no Sibīrijas, par baltiem, kas nākuši uz Latviju no Indijas, par senajiem vendiem, kas reiz bijusi liela tauta, bet izšķīdusi un pazudusi citās tautās.
Pēc tam viņa tikpat pēkšņi, kā ieradusies, aizbrauca. Suns vēl turpināja riet, kaut arī mašīna jau sen bija izzudusi skatienam. Bet mani pārņēma dīvaini nereāla sajūta. Šajā laikā, kad visi meklēja vainīgos, kas nolaiduši Latviju līdz kliņķim, vai varoni, kas to izvedīs no krīzes, vai naudu, ar ko saglābt valsts budžetu, viņa braukāja pa Latviju, meklēdama senos baltus. (Kā pati teica - kamēr vēl var un kamēr vēl cerība atrast, tikmēr jāmeklē.) Un uz brīdi pārņēma sajūta, it kā stāvētu starp mūžību un ikdienu. Vienīgi ikdiena palika, bet mūžība izrādījās pazudusi.
Tomēr maizes klaipi un konfekšu kaste uz galda liecināja, ka tas noticis īstenībā. Kas viņa bija - vēl šobrīd nezinu. Pensionēta profesore vai vēstures skolotāja? Tautas daiļamatniece vai korektore kādā redakcijā? Un man sametās kauns, ka laikus neattapu iedot viņai līdzi bumbierus un ābolus, kuru šoruden mūsmājās netrūkst.