Mizišs gan godīgi atzīstas, ka, neraugoties uz nacionālās kinobalvas lokālo raksturu un faktu, ka «Kristaps jau nekādus taustāmus bonusus nevienam nedod», esot ļoti patīkami šad tad uzmest aci tiem četriem bronzas «bārdaiņiem ar airi» grāmatplauktā, jo tie, kā smejies, Latvijā institucionalizē tavu profesionālo statusu - kinorežisors. Un es varu tikai piekrist: jau Anda pirmā dokumentālā filma Klupiens (2001), kas tika apbalvota ar «Kristupiņu» par labāko īsfilmu, liecināja - latviešu kino parādījies oriģināls un vērīgi savpats, mierīgs, pat kluss autors, kas tomēr prot «rakt», proti, filmēt sāpīgi un dziļi. To vēlāk pierādīja asas morālētiskas diskusijas raisījusī pilnmetrāžas dokfilma par leģendāro Juglas bomžu autsaideru pāri Tārps (2005, Lielais Kristaps labākajai dokfilmai un labākajam režisoram, kā arī kinoforuma Arsenāls balva par labāko dokfilmu Baltijas valstīs), bet vēlāk nostiprināja atzinība par putnu filmu Jumta likums (2007, LK labākajai dokumentālai īsfilmai).
Sēžam pārorganizētā Kinomuzeja pagaidām vēl Vecrīgas mājvietas sētā un «apraudam» Latvijas kino(industrijas) neapskaužamo likteni - kraso finansējuma samazinājumu un, galvenais, kārtējo absolūto neskaidrību par nozares attīstību nākotnē. Ar Andi ir viegli un patīkami sarunāties - atšķirībā no daudziem režijas profesijas pārstāvjiem viņš prot ne tikai gari un skaisti klāstīt savu redzējumu par daudz ko, it sevišķi savu vietu mākslā, bet arī klausīties un dzirdēt citus, pat ja teiktais nav kompliments. Viņš vienkārši ir mierīgs cilvēks, kura dvēseles mokas un šaubas nav ģīmī acīmredzamas.
Pilnīgi banāli - kā jūties šajā laikā?
Briesmīgākais, manuprāt, ir tas, ka tagad, sevišķi pēdējās nedēļās, tiek potēta ideja, ka pie krīzes, lūk, esot vainīgi visi, visi Latvijas iedzīvotāji, arī katrs no mums - tu, es... Bet es nevēlos just šo vainas apziņu, jo esmu apzinīgi pildījis savus pilsoņa pienākumus, godīgi maksājis nodokļus, nevienu brīdi neesmu domājis valsti kaut kā apšmaukt vai apčakarēt. Ir vēl trakāk - esmu bijis, tagad jau kauns teikt, romantiķis, dedzīgs savas dzimtenes patriots. Un ne tāds, kas izkar karogu tāpēc, ka par nekarināšanu draud naudas sods, bet kāris to no visas sirds. Tas ir zemiski - likt justies vainīgiem cilvēkiem patiesībā par to, ka viņi vispār te dzīvo, mīl, grib strādāt darbu, kas tiem padodas un ir tuvs. Man riebjas šis cinisms - tagad politiķi baksta, ka es esmu pie krīzes vainīgs. Neesmu gan. Un man nav pieņemama doma, ka es esmu vainīgs arī vēl pie tā, ka vēlos izpausties mākslā - kino, nevis politikā vai celtniecībā. Bet varbūt tiem, kas uzurpējuši valsts vārdu un mums tagad no TV baksta par to vainu, nemaz tie pilsoņi nav vajadzīgi? Nesen biju kādā vides problēmu seminārā Embūtē leišmalē...
Oi, pazīstu tās Induļa un Ārijas takas - es pats esmu no tās puses un zinu, ka tagad tur bēdu leja...
Tas pat nav īstais vārds. Lūk, mazs sižets filmai par izglītības reformu (mazās lauku skoliņas tur ir izkautas kā šķira) - mums tur riņķī staigāja viens puisītis, nu, ziņkārīgs septiņus astoņus gadus vecs bērns. Dabiski. Skatos, viņš bijušā Embūtes lidlauka bardakā klīst ar ķerru un zāģīti un vāc pēdējās metāla atliekas. Tas nav bomžu bērns vai dzērāju bērns, tīrs, kārtīgi ģērbies, bet - zāģē metāllūžņus.
Izrādās, tos bleķus viņš nodos, lai dabūtu naudiņu somai, skolas grāmatām un autobusa biļetei, lai 1.septembrī tiktu uz skolu! Jo vecākiem nav darba. Skola tālu. Līdz autobusam viņam jāčāpo trīs kilometri. Kur tam bērnam ir laimīgā bērnība Latvijā visdabiskākajā vidē - laukos? Kādu izdzīvošanas formulu šī valsts tam puikiņam ieprogrammē? To, ka nevienam viņš nav vajadzīgs?
Vai tev nav bijusi vēlme nospļauties uz Latviju un aizbraukt?
Mēs ar ģimeni esam pārrunājuši šo iespēju. Ja man būtu drusciņ vairāk drosmes vienā mirklī pārcirst attiecības - jo, gadiem ejot, cilvēks apaug ar saistībām, tuvo cilvēku loku, ieradumiem -, jā, mēs dzīvotu Brazīlijā. Ne tādēļ, ka tur ir silts un labi, bet tādēļ, ka attieksme pret dzīvi ir daudz vienkāršāka un līdz ar to skaidrāka. Viņu, brazīliešu, ir tik daudz, un pie viņiem nav starpības, vai esi bomzis vai miljonārs, jo novērtē tevi kā tādu «tīro» cilvēku - ko tu vari izdarīt tagad un te. Tur vieglāk sākt dzīvi, kā saka, no baltas lapas. Taču es tagad domāju par to absurdo atbildību - kā es te, Latvijā, «attaisnošu» deviņas Medībām piešķirtās Lielā Kristapa nominācijas? Un, ak šausmas, ko tagad padomās Rīgas sargu vai Mazo laupītāju veidotāji? Taču šī filma pavisam mierīgi būtu jāuzver kā viena režisora pirmā spēlfilma. Ja varētu izrunāties par to, par kļūdām, par labajām vietām, patiešām būtu forši. Ja es varētu to filmu paslēpt zem gultas un sākt filmēt nākamo - jau ar Medību vērtīgo skolu un pieredzi... Taču nē - ikvienam, sākot ar jums, kritiķiem, beidzot ar komentētājiem internetā, ir tiesības purpināt - kā, un šitas Mizišs ir iztērējis valsts naudu, lai «pašrealizētos»?!
Jā, akurāt grasījos pavaicāt par valsts naudu...
Pat Latvijas apstākļos tā nauda nav liela. Es nemaz nesalīdzinu ar Rīgas sargu miljoniem... Un mums jau nav nacionālas nozīmes blokbāsters, mums ir pieticīga traģikomēdija par cilvēku nežēlīgajām vājībām.
Sargu autori uzskata, ka valsts iedevusi pašu mazumiņu - tikai nepilnu pusmiljonu, pārējie divi ļimoni esot sponsoru naudiņa. Nezināju gan, ka Rīgas pašvaldība un tās nodokļu maksātāji rīdzinieki pēkšņi kļuvuši par «sponsoriem»...
Izklausās amizanti. Nē, mums tiešām ir valsts sponsorēta filma.
Vai tev šķiet, ka cilvēki nav spējīgi mainīties?
Nav, to es pēc sevis zinu. Kuru vecu suni var piespiest mainīties? Mēs laiku pa laikam atgriežamies pie šīs apņemšanās. Tie ir mūžīgie labie nodomi.
Kino tev acīmredzami interesē kā pasaules izzināšanas forma...
Noteikti.
Tomēr tev labi padodas arī rakstīšana, piemēram, es vienmēr ar interesi žurnālā Māksla + lasu tavus ceļojumu aprakstus.
Rakstīšana man sagādā lielas mocības! Kaut gan tas ir svētīgi - uzreiz piefiksēt mirklīgos iespaidus, izjūtas, jo prāts jau tukšojas uz vecumu.
Bet kā tad ar pieredzi - tās dēļ taču taisni uz vecumu topam gudrāki, ne?
Jā, tomēr mirkļa sajūtas asums pazūd, tādēļ ir svarīgi to noķert, tas arī kino noder, jo daudzās manās filmās ir realizējusies - bieži kā uzplaiksnījums, kā bildīte - tieši šādu mirkļu esence.
Kā tu tiec ar galā ar informācijas gūzmu, kas ik dienas gāžas pāri galvai?
Tas varbūt izklausīsies drausmīgi, bet esmu sevi pieradinājis dzīvot savā pasaulē, kurā es neļauju ienākt liekai informācijai. Man šķiet, ka mākslinieki vispār tikai tā var izdzīvot, jo ir taču tik kārdinošs risks izšķīst nebūtiskos sīkumos un blēņās. Vienkārši ir jāprot pateikt nē tam, kas tevi garīgi neattīsta. Ja tu nezini, ko dzīvē gribi sasniegt vai - filmas līdzībās - «nomedīt», tad tu paliksi, bezjēgā kuldamies visādās ārišķībās. Trakākais, ka dzīve «no malas» tagad nemaz uz tām patiesajām vērtībām ar pirkstu nenorāda.
Tavā spēlfilmā atkal ieskanas reliģijas un manipulāciju ar personu motīvi - kā Sekotājos vai Vienkārši pops...
Reliģija ir vēl lielāka vara, nauda, cīņa par ietekmi. Es nerunāju par ticību. Taču tās jaunās sektas un kopienas - nu, tas ir sviests! Kā vārdā viņi to dara? Tas ir vājprāts. Cilvēku zombēšana tīrā veidā. Visbiežāk iemesls, kādēļ cilvēki tik viegli iekrīt šo reliģiju lamatās, ir nespēja iekļauties normas standartos. Tiklīdz tev dzīvē pēc vispārpieņemtā standarta gadās kāds feileris (no angļu failure - misēklis, neatbilstība - N.N.), tu izkrīti no tā tradicionālā celiņa - laba skola, ģimene, veiksmīgs darbs, karjera -, rodas tāda mānīga tukšuma un nevajadzības sajūta, sākas depresija, kas sevišķi saasināsies pašreizējos grūtajos laikos. Un tur, dievnamā, redz, ir iespēja burtiski izspļaut laukā to savu neapmierinātību ar sevi un dzīvi! Jo tur valda nekontrolētu emociju spēks - ar ilūziju, ka, skaļi kliedzot Dieva vārdu, kaut kas mainīsies. Un tur neviens tev neteiks, ka tu esi citāds, nožēlojams, nelaimīgs - visi kā idioti smaida. Un pamazām jūk prātā. Reliģijas vietā dabū narkotisku transu, bet cik ilgi transā staigāsi? Tāpēc jau, kā mēs, filmējot Visariona draudzi vai pētot citas sektas, ievērojām, pamošanās no tām reliģiskajām paģirām ir drausmīga. Atceries pasākumu Arēnā Rīga? Tas taču bija dievkalpojums ar Jēzus - Šlesera - debesbraukšanu. Un cik daudzi sabiedrībā pazīstami cilvēki tur smaidīja gluži kā Visariona draudzes locekļi, un nemaz nevarēja atšķirt, vai no kauna vai svētlaimes. Vai tad tas nav spilgts mūsu sabiedrības garīgās veselības rādītājs? Cilvēki masveidā neprot tikt ar sevi galā un nezina, kur meklēt palīdzību - jo tu nedrīksti atzīties, ka esi vājš vai, pasargi dievs, neveiksminieks. Tādēļ Latvijā ir tik daudz dziļi nelaimīgu un vientuļu cilvēku.
Vai filmā tas varonis, kas mirst, nomirst no iesākumā pieteiktās nāves ruletes spēles - no indes?
Tas sižetu būtībā nemaina, vai viņš mirst no indes vai lielā pārdzīvojuma par savu pēkšņo lēmumu - atzīt savu bērnu. Tā drīzāk ir ideja skatītājam, viņš pats lai izlemj, kurš bija vainīgs: inde vai sirdsapziņa.
Kā tu raksturotu filmas žanru?
Scenārijs (kā līdzautori titros norādīti divi - Elvita Ruka un Kaspars Odiņš - N.N.) sākumā bija «pilnmēness drāma».
Kā mājiens uz mistiku un zināmu neprātu?
Varbūt. Pirmais pazuda pilnmēness. Tagad es šaubos, vai tā ir drāma, jo...
...nu, velk taču uz absurdu komēdiju....
Kā tad, lai gan notikumi ir visai dramatiski, ja ne traģiski. Ja es skaidri pateiktu - tā ir komēdija, baidos, ka daudzi skatītāji nodomātu - bišķi tā kā par nežēlīgu.
Pirmās atpazīstamās paralēles, protams, ir ar īslandiešu kino melno humoru un Kusturicu. Tāda kā komitraģēdija - ar pirmo uzsvaru uz komisko. Bet mani interesē daži profesionāli knifi. Piemēram, kā tu aprēķini filmas epizodes laiku un samēro to ar reālo - dzīves laiku?
Tā jau ir tā lielā skola, ko var iegūt, tikai filmējot. Lai cik mums nenormāli ar filmas mākslinieku Jurģi Krāsonu un operatoru Agri Birzuli viss bija sazīmēts pa kadriņam, filmēšanas laukumā iestājas pilnīgi cita laika izjūta - tiklīdz sāc strādāt ar aktieri, jo tu jau nevari paredzēt vai izskaitļot viņa reakcijas. Bet precīzs kadrējums ļauj izvairīties no nevajadzīgas, sliktas improvizēšanas, tas gan. Katrā ziņā man tā bija superpieredze. Atklāju arī to, cik ļoti man patīk strādāt ar aktieriem. Sapratu, ka arī kino darbojas tas mazākā ļaunuma princips - ja nevar uz ekrāna dabūt visu scenāriju, ja tas līdz filmēšanas sākumam nav izstrādāts absolūti perfekti (tā tomēr ir Latvijas kino lielākā problēma), vajag defektu censties pārvērst efektā - tā mēs nonācām pie «pilieniņu sižeta». Visas sižeta un tēlu līnijas filmā nevarēja iedabūt, tad labāk ir ļaut skatītājam nojaust par sižeta attīstību ar mājieniem, jo skatītājs nav muļķis - daudz ko viņš labprāt pats piedomā, ja vien ir kāda zīme, kas sniedz orientieri. Savā ziņā Medības taču ir detektīvs, īsts krimiķis arī.
Un drusciņ «pornofilmiņa», vai ne?
Kur nu! Tie plikumi ir tikai tāpēc, lai akcentētu galveno domu - vīrieši un sievietes tagad ir kā zvēru mednieki - jo asiņaināk, jo labāk.
Nu, es teiktu, pret vīriešiem tu vis neesi diez ko maigs...
Bet kas viņiem ļauj uzvesties kā lopiem? Sievietes. Par daudz piedod.
Sievietes taču lūdz Dievu un ar āmuriem kā vudū rituālā klapē gaļu - it kā izrēķinātos un nosistu tos večus - kuiļus, kas viņas pazemojuši...
Aha, tajā klīstošajā holandietī - vilcienā, kas ir gan dzemdību nams, gan patversme, gan baznīca...
Tāds ceļojošais trako nams. Tā būtu tā kā Latvijas metafora?
Ja šī doma skatītāju aizķers pēc filmas - brīnišķīgi. Jo mums taču galu galā ir jāsāk atbildēt par tām ķezām, ko ik dienas sastrādājam - tāpat vien. Paskaties, kas tiek kultivēts - taisni tāds cilvēku - tekuļu dzīves stils.
Kā izpaužas pilnmetrāžas filmas procesa plānošana?
Reāli tas ir tā (un par to var sarakstīt piedzīvojumu romānu): filmēšanas objektā, kad viss ir savākts - dekorācijas, aktieri, rekvizīti, tehniķi, komanda -, tu ar šausmām aptver, cik daudz lappušu no scenārija X dienās ir jāuzfilmē un ka tas faktiski nav iespējams. Ir divas izejas - vai nu producents mūs, māksliniekus, glābj un māk pārplānot grafiku bez dižiem pārtēriņiem, vai arī tu vienkārši plēs no scenārija laukā lapas. Viss maksā naudu. Aktieriem ir izrādes. Pēkšņi sāk līt. Mums vēl piedevām bija sarežģītā nakts filmēšana. Tas nozīmē, ka filmas radošais kodols strādā ar divām trim stundām miegam. Bet patiesībā šis process ir burvīgs.
Un kas tālāk - kur liksi savu divu gadu intensīvā darba pieredzi? Valsts nākamgad atsviedīs naudu labi ja pusotrai latviešu spēlfilmai, un arī tas vēl nav garantēts...
Es iestāšos rindā ar savu nākamo, otro spēlfilmas pieteikumu, un tad, kad tikšu pie iespējas filmēt, jau pienāks mana kārta Kristapam «par mūža ieguldījumu». Neapskaužu jaunākus režisorus par mani. Cik ilgi sitīsies ar mazās formas projektiem, ar filmām elementārai izdzīvošanai? Ir ļoti skumji, ka tā sauktajā valstī neviens neapjēdz - lai būtu kvalitāte, arī kino ir nepieciešama kvantitāte - lai varētu notikt dabiskā atlase, lai skatītājam būtu iespēja izvēlēties. Jo kino pieredzi var iegūt, tikai to ražojot. Nevar kļūt par labu kurpnieku, ja tev tikai ļauj skatīties uz labiem, izciliem kurpju pāriem caur skatlogu, nevis pašam sacūkot pāris ādu, lai ar savām rociņām tiktu pie riktīgas kurpes - lai iemācītos taisīt. Redzi, atkal jājūtas vainīgam par savu eksistenci.