Režisors ir radījis savu lugas versiju, pazīstamajā stāstā ieprojicējot dziļi personiskas refleksijas par to, kas šodien notiek Latvijā, un vispārējo vilšanās, katastrofiskuma izjūtu. Skatīties izrādi ir neatslābstoši interesanti, lai gan Raiņa teksts apcirpts nesaudzīgi un daudzi risinājumi ir diskutabli. Pārliecina I.Puķe kā ļaunuma zieds - Melnā māte ar savu svītu - Kraukļiem, kas atgādina specdienesta kaujinieku grupu, un viņu pirmais uznāciens - maģisks tumsas rituāls. Biedējoši atpazīstami arī abi rausējbrāļi - O.Morozova izstaipītās treniņbiksēs tērptais Bierns un M.Meijera smukulītis Lipsts. Savā ziņā ne mazāk biedējošs ir I.Martinsona svētais vientiesis Antiņš, kuru dzīve Trekno cūku zemē ir acīmredzami traumējusi. Aktieris talantīgi nobalansē uz smalkās robežas starp sirdsšķīstību un gara vājumu. Sev atvēlētās darbības perfekti īsteno R.Rudāka Baltais tēvs, taču šajā reducētajā versijā viņa varonim īsti nav, kur atvēzēties. Toties negaidītu nozīmību ieguvis režisora sacerēts tēls - I.Lieckalniņas Ministre, kas izteiksmīgi raksturo spēles un «tikumus» augstākajos varas gaiteņos. Savu, atšķirīgu izpratni katrs skatītājs var piešķirt gan oriģināli risinātajai aklās Saulcerītes (D.Eversa) līnijai, gan Karaļa un Melnā prinča tēliem, gan neabsurdajam un drūmajam finālam, kad Saulcerīte un Antiņš tiek saprecināti, bet kāzu jautrību uztur neiznīdējamais ļaunums - trīs mironīši. Lai gan eksistē arī sīkā cerību urdziņa scenogrāfa R.Suhanova radītajā sasaluma un «metāla bunkura» vidē… Izrāde ir neglaimojoša un sāpīga. Lai režisoram drosme turpināt!
,,,,,
Atšķirībā no latviešu kolēģiem priekšstatu par Raiņa Zelta zirgu neesmu guvis skolā. Tāpēc, lasot lugu šodien bez hrestomātiska konteksta, man likās, ka risināt Antiņu var divos veidos: vai nu viņš ir naivs dabasbērns, vai arī garīgi slims. Pirmajā gadījumā droši vien sanāktu pasaka. Taču režisors V.Meikšāns izvēlējas veidot izrādi - sociālpolitisku kritiku. Ideja par Antiņu (I.Martinsons) kā garīgi nepilnvērtīgu cilvēku lugas traktējumā paver daudzas interesantas iespējas. Ja pieņemam, ka Antiņa garīgā kroplība ir mūsu sabiedrības totāls infantilisms, kurā iekodēta arī nespēja atbildēt par saviem lēmumiem un apbrīnojami īsa politiskā atmiņa, tad princeses (teorētiski svarīgas vērtības) iegūšana no varoņdarba pārvēršas par tādu kā haļavu, kurai seko šīs vērtības totāla devalvācija. Visam fonā vara, kas sen distancējusies no tautas: visas padarīšanas ar princesīti karalim ir tikai trešās šķiras jautājums: karaļa I.Kniploka un ministres I.Lieckalniņas duets ir tik autonoms, ka viņi šķiet nākuši no citas izrādes. Koncepcija labi «ierakstās» lugas tekstā. Izrādē ir arī vizuāli ļoti spēcīgas ainas (scenogrāfs R.Suhanovs) un asprātīgas idejas. Bet mulsina iestudējuma veidotāju vēlme atsevišķas lietas «pastiprināt», liekot, piemēram, princim pārlieku šķobīties un šņaukt kokaīnu, bet Antiņam - elpot gāzi.
,,,,,
Gadījums, kad lugas eksplikācija, režisora intervija vai publicistisks raksts būtu pārliecinošāks. Idejas ir ieklausīšanās vērtas, bet kā tās tiek iedzīvinātas izrādē kā konkrēta jēgas/tēlainības līnija - cits jautājums. Meikšāna ideja, ka Saulcerīte ir «noverdzināta, samocīta brīvība, kas rada vilšanos», ir pat ļoti trāpīga. Ivo Martinsona Gatiņa, piedošanu, Ivo Martinsona Antiņa apjukums, kas vairāk atgādina krievu kultūrā raksturīgo svēto Dieva cilvēciņu - ko vispār viņam kā Saulvedim iesākt ar šo atmodināto svešo, par sevi vecāko sievieti? Skaudri. Viss tālākais līdz Antiņa un Saulcerītes piespiedu saprecināšanai ir farss. Cienu jaunā režisora apzināto vēlmi strādāt ar latviešu dramaturģiju, tomēr iestudējumu par veiksmi nenosaukšu. Raiņa poētiskā struktūra ir izjaukta (teksts ir ne vien īsināts, bet arī «piedzejoti» klāt prozas teksti), taču vietā līdzvērtīga nav radīta. Toties ir daudz režisorisku kaprīžu. Visapšaubāmākais ir jaunradītais sižeta un varoņu galerijas piedēklis ar grīdas mazgājušo Ministri (I.Lieckalniņa) centrā. Izrāde šūpojas abstrakcijā starp uzdoto dziļi sadzīvisko kamertoni (brāļi treniņbiksēs ar plastmasas alus pudelēm) un tomēr simbolisko slāni, no kura nav iespējams izbēgt. Kāpēc kostīmos un rekvizītos pavīd 80.gadi, kāpēc videokasetes, kāpēc karalim kažoks, kādu valkāja Brežņevs, kāpēc Melnā māte ietērpta parandžā? Utt. Visintriģējošākās ir Riharda Rudāka Baltā tēva un Ievas Puķes reizē noslēpumainā un konkrētā iņ jaņ saspēle. Raiņa luga lien laukā kā «āža kāja» - kāds pamats Baltā tēva vārdiem - nu viņš savs, nu pār viņu nav vairs varas, ja Antiņš vispār nemainās, un jau no lugas pirmajiem brīžiem tiecas aizmigt saldā sapnī - nāvē, visvienalga, vai cūku kautuves saldētavā (stikla kalnā) vai saelpojoties gāzi?...