Pirms divdesmit gadiem 23.augustā Latvijā, Lietuvā un Igaunijā gandrīz divi miljoni cilvēku ap 600 kilometru garā ķēdē no Tompeas pils Tallinā caur Latviju (Ķoņiem, Valmieru, Cēsīm, Siguldu, Rīgu, Iecavu, Bausku) līdz Ģedimina tornim Viļņā sadevās rokās, lai apliecinātu triju Baltijas valstu ilgas pēc valstu neatkarības atjaunošanas, kā arī pieprasītu Ribentropa-Molotova 1939.gada 23.augustā parakstītā pakta slepeno papildprotokolu publisku atzīšanu.
Iestrēgst uz ceļa
S.Kalnietes prātu šajā dienā aizņēma neskaitāmas kārtojamas lietas un satraukums par izdošanos. Tas pastiprinājās 23.augusta rītā, kad atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, kur notika pasākuma koordinācija ar radio starpniecību, Latvijas kompartijas centrālkomiteja to aizliedza. Par to paziņojis toreizējais CK ideoloģiskais sekretārs, tagad jau nelaiķis Ivars Ķezbers. Pusstundu pirms rokās sadošanās brīža S.Kalniete tomēr nav spējusi palikt LTF mītnē un kopā ar Jāni Škaparu devusies uz Bauskas pusi, tajā brīdī zaudējot kontroli par akcijas norisi kopumā.
To, ka tā izdevusies, viņa uzzinājusi, atgriežoties Rīgā. Tuvojoties Ķekavai, bijis skaidrs, ka līdz septiņiem atpakaļ nokļūt vairs nebūs iespējams, jo abās ceļa pusēs jau bija izvietotas automašīnas. Savā atmiņu grāmatā Es lauzu, tu lauzi, mēs lauzām, viņi lūza S.Kalniete vēlāk rakstīja: «Pa Radio skanēja Latvijas, Lietuvas un Igaunijas himnas un Daiņa Īvāna uzruna. Mēs ar Jāni Škaparu un šoferi bijām piespiesti pie kādas kravas mašīnas borta. Tajā mauroja un spārdījās govis. (..) Biju sarūgtināta pati par sevi, par savu nespēju just. Tas brīdis, kuram vajadzēja būt vienam no visskaistākajiem atmiņu virknē, man bija ikdienišķs.»
Liels tautas atbalsts
Tas, ka S.Kalnietei LTF uzticēja vadīt Baltijas ceļa rīcības grupu, nepārsteidza, jo viņa jau bija apliecinājusi savas spējas lielu LTF manifestāciju un akciju rīkošanā. Baltijas ceļš savā vērienīgumā gan bija līdz tam nepieredzēts pasākums. Tautas frontei bija skaidra un vienkārša organizatoriskā struktūra, un tai bija unikāli liels tautas atbalsts, tagad saka S.Kalniete un min faktorus, kāpēc šāda akcija bija iespējama laikā, kad nebija mobilo telefonu un datoru, kad daudz mazāk bija personīgo auto - tas gan nozīmēja arī mazāk intensīvu satiksmi, kas bija priekšrocība. LTF toreiz bija ap 200 000 biedru un vēl trīs reizes tikpat atbalstītāju. S.Kalniete, baidoties kādu piemirst, tagad nosauca cilvēkus, kuri bija viņas komandā, - Dzintra Pededze, Imants Kulinskis, Anita Dūdiņa, Irēna Zicāne, Sarmīte Ēlerte, Jānis Jurkāns, Ints Upmacis, Viesturs Koziols, Arturs Dudars.
Baltijas ceļa organizēšana notika sadarbībā ar LTF nodaļām un autoinspekciju. LTF kārtības sargu vienības palīdzēja milicijai un autoinspekcijai nodrošināt kārtību. Izstiepjot abas rokas, secināts, ka viens cilvēks var nosegt pusotru metru. Kilometrus sadalīja nodaļām, un katra no tām zināja, cik cilvēku tai vajadzēs, lai nodrošinātu ķēdes nepārtrauktību, tagad stāsta S.Kalniete. CK aizliegums koordinēt akciju pa radio radījis sajūtu, ka var palikt «nenosegti» ceļu posmi vai citur rasties sastrēgumi. Bažas nebija par mazapdzīvotām vietām, bet gan par rīdziniekiem, jo daudzi no viņiem nebija LTF nodaļās un nezināja, kur vajadzīgi cilvēki. Ja dažviet ļaudis bija cieši cits pie cita, tad citviet ķēdes nepārtrauktību nodrošināja ar jostām un jakām. Baltijas ceļā sāka stāties stundu pirms sadošanās rokās uz 15 minūtēm. Lielai daļai līdzi bija radioaparāti, kas bija neatņemama atmodas laika akciju sastāvdaļa.