Tadžikistānā mednieks nošautu pīli drīkst pacelt tikai tad, ja tā vēl izrāda dzīvības pazīmes. Nekustīgu pīli liedz ņemt tradīcija. Kāpēc tādas tradīcijas nav Latvijā? Pīļu medībās ir iespēja atrast cita mednieka iepriekšējā dienā nošautu, bet neatrastu pīli. Vēsajā Latvijā tā vēl būs lietojama, bet karstajā Tadžikistānā, tādu apēdot, riskē drīz vien satikt senčus.
Pasaulē ir daudz nežēlīgu tradīciju. Kādreiz Spānijā vēršu cīņās buļļiem acīs zieda petroleju, padarot tos pusaklus. Tagad to panāk, acīs iepūšot aerosolu. Daudzām pirmatnējām ciltīm savas cilts nosaukums ir sinonīms vārdam «cilvēki», kad viena cilts apēda nogalinātos naidīgās cilts karavīrus, tā to neuzskatīja par cilvēku ēšanu...
Tiem, kuri tradīciju kopj, ir grūti pieņemt racionālu skaidrojumu. Pamēģiniet pārliecināt ortodoksālu ebreju vai musulmani, ka viņu senči atteicās no cūkgaļas ēšanas trihinelozes, nevis ticības dēļ. Tradīcijas ir pakļautas evolūcijai un laika gaitā mainās. Reizēm liekas, ka, atbalstot, mūsuprāt, nejēdzīgas tradīcijas, mēs kļūstam līdzatkarīgi. Par šo sajūtu Nobela prēmijas laureāts Konrāds Lorencs darbā Agresija raksta: «Mums ir jāiemācās iecietība pret citām kultūrām, jāatmet sava kultūras vai nacionālā uzpūtība un jāieskaidro sev, ka citu kultūru sociālās normas un rituāli, kurus to pārstāvji sargā ar tādu pašu ticību kā mēs savus, ar tādām pašām tiesībām var būt cienīti un skaitīties svēti. Bez pacietības, kura izriet no šīs apziņas, cilvēkam pārāk viegli ieraudzīt ļaunuma izpausmi tajā, kas viņa kaimiņam ir vislielākais svētums.» Skaties ar neaizmiglotu skatienu. Neļauj aizsmērēt acis.