Rīta ziņās vēstīja, ka Latvijas Banka laidusi klajā Ūdens monētu. Man patīk šie un arī «parastie» - ne sudraba - nestandarta brīnumiņi. Ģimenē esam pamanījušies tiem piešķirt pat papildu - audzinošu - funkciju. Šad un tad izdotajā sīknaudā gadās pa Skursteņslauķa, Sniegavīra, Pūcessaktas vai Čiekura latiņam, ko noteikti pietaupām. Kad bērni ģimenes kopējās lietās palīdz drusku pāri mēram, iedodam pa latiņam. Bet ne jau samaksa par pūlēm ir tā pieminēšanas vērtā audzināšana; tā ir ne maksāšanā, bet monētā - brīnumiņā, kas to padara sevišķu, pat ja tās nominālā vērtība nemainās. Bērni ir strādājuši, nopelnījuši, un tas viņiem ir sagādājis prieku. Un prieks ir ne tajā, ka nu varēs tērēt, bet - ka saktiņai nu klāt nācis čiekurs. Tos tērēt viņiem pat prātā nenāk, un tas tad arī ir tas audzinošais moments: tava darba augļi ir dārgi, vērtīgi ne savas nominālās vērtības dēļ vien. Ceru, šī būs maza mācību stunda, kas vismaz emocionāli nāks talkā citiem, racionālākiem apsvērumiem, kad viņiem dzīvē nāksies sastapties ar «lētu» kredītu piedāvājumiem. Un nāksies, noteikti nāksies.
Jā, patīk man šīs monētiņas, tomēr jaunums par Ūdens monētu no rīta radīja tādu kā nelāgu sajūtu. Patīk man ūdens, patīk man bankas konkrētās aktivitātes, patīk man mākslinieks Blumbergs, bet, lūk, viss kopā ne visai. Tagad vakarā ar visas dienas ziņām kopā šī nepatika noskaidrojas. Jau tā augstais PVN un citi nodokļi, visticamāk, tiks palielināti. Pārlieku plūstoša ir kabatā šķindošo monētu vērtība, lai to vēl tīši vai netīši uzsvērtu ar ūdens simbolu.