Siltumenerģijas piegādātāja kompetence beidzas uz siltumapgādes objektu piederības robežas - vietā, kur siltumtrase ieiet ēkā. Ēkas apkures sistēma ir ēkas īpašnieka/u īpašums, un tikai īpašnieki vai apsaimniekotājs, ja tam ir atbilstoša pilnvara, var rīkoties ar savu īpašumu, to ekspluatējot, remontējot, pārbūvējot, atslēdzot daļu no apkures vai karstā ūdens sistēmas utt. Lielākajā daļā jauno namu sildķermeņi ir aprīkoti ar termoregulatoriem, kas ļauj iestatīt iekštelpu temperatūru atbilstoši īpašnieku iespējām un vajadzībām. Pat uzturot nelielu iekštelpu temperatūru, siltumnesējs cirkulē pa visu māju, un tā veidojas zināms siltumpatēriņš. Nonākot finansiālās grūtībās, jauno projektu attīstītājiem ir problemātiski samaksāt rēķinus arī par šo minimāli patērēto siltumenerģiju. Parasti ar šādām grūtībām saskaras jaunie projekti, kuros lielākā daļa dzīvokļu nav pārdoti. _RS_ praksē ir gadījumi, kad bankas nenorobežojas no kredītņēmēju - projektu attīstītāju problēmām un, saprotot, ka vienīgā izsniegtā kredīta ķīla, t.i., uzbūvētā ēka, jāsaglabā iespējami labākā stāvoklī, jo tikai tā saglabājas cerība izsniegto kredītu atgūt, apņemas apmaksāt ēkas apkurināšanai patērēto siltumenerģiju. Šāda banku rīcība ir atbildīgs solis, kas nodrošina ēkas vērtības saglabāšanu un iespēju nākotnē to realizēt nekustamā īpašuma tirgū. D.Cīrules izteiktā iespēja, ka tad, kad banka pārņēmusi savā valdījumā nepārdotos dzīvokļus un neveic komunālos maksājumus, pret to varētu vērsties par maksātnespējas ierosināšanu, ir maz ticama. Šāds ceļš varētu tikt izvēlēts kā galējais solis, kad visi citi miermīlīgie problēmas risinājumi ir izsmelti.
A.Salgrāvis, komercdirektors