Lai brīdinātu citus tautiešus, kuri vēlas braukt uz Spāniju un pelnīt naudu apelsīnu un mandarīnu plantācijās, Andris (vārds mainīts) saka: «Lai cilvēki Latvijā atver acis un nebrauc šurp.» Viņš vēlējās palikt anonīms, bilstot: «Kādu laiciņu vēl mēģināšu te nodzīvot.»
Diena jau rakstīja par kādu mandarīnu lasītāju Ēriku Mecgeru, kurš atgriezās Latvijā ne vien neko nenopelnījis, bet arī iedzīvojies parādos. Solītie 700-800 eiro mēnesī izrādījies nepiepildāms sapnis. Tas sabruka, saskaroties ar mafijai līdzīgu organizāciju, kas vervēja strādniekus, tos izmantoja līdz spēku izsīkumam (vai tieši pretēji - nenodarbināja) un par darbu nemaksāja, kā solīts, turklāt vēl atvilka no iedomātās «algas» lielas summas it kā par dzīvošanu un transportu. Kādam alga bijusi pat mīnus četri eiro pēc visiem atvilkumiem. Ē.Mecgers toreiz norādīja, ka panākt kaut kādu taisnību bez labām spāņu valodas zināšanām neesot iespējams. Taču viņa lielākais sašutums bija nevis par spāņiem, bet gan par latviešiem, ar kuru starpniecību viņš Spānijā nonāca.
Arī Andra stāstā kā darbā iekārtotāji figurē tie paši latvieši, par kuriem bija sašutis Ē. Mecgers, - «Laila, Marika un Inga», kas saistīti ar kādu SIA Labākās reklāmas idejas. Kā norāda Andris, pēc strādnieku novērojuma, pašu darbā iekārtotāju dzīve Spānijas citrusu plantācijās nemaz neesot peļama, tiem ir gan nauda, gan iztikšana. Andris stāsta, ka SIA nekur papīros nefigurē kā darbā iekārtotājs, to pašu (ka nav licences darbā iekārtošanai) saka arī Latvijas Nodarbinātības valsts aģentūra. Vienkārši «labie ļaudis» Laila, Marika un Inga ar mikroautobusiem «palīdz» nokļūt Spānijas citrusu plantācijā, prasot par to tikai 200-220 latu plus 150 eiro par darba atļaujas nokārtošanu, norāda Andris. Tiesa, atļauja gan maksā tikai 10 eiro. «Te vēl ir jāpiemaksā, lai izdzīvotu,» situāciju raksturo cietušais. Lielākais, ko varot nopelnīt pastāvošajā kārtībā, esot simt divsimt eiro uz rokas, kas, protams, aiziet ikdienas patēriņa precēs. Turklāt, kā uzsver Andris, strādnieki regulāri tiek apmuļķoti ar pārspīlētām gāzes un elektrības maksām. Pašlaik Spānijā viņam zināmi ap 40-50 bēdubrāļu no Latvijas, ar kuriem plecu pie pleca viņš ikdienā strādā. Trakākais, ko viņam nācies redzēt, ir grūtnieces lieliem vēderiem, lielākoties rumānietes un ukrainietes, kuras kāpj apelsīnu kokos ar 20 kilogramu ietilpīgu augļu tarbu pār plecu un algā saņem grašus.
Diena jau rakstīja, ka Latvijas vēstniecības Spānijā dati liecina - Spānijā patlaban reģistrēti apmēram 2300 Latvijas iedzīvotāju.
Vēstniecības pārstāve Kitija Kupse stāsta, ka daudzi vietējie uzņēmumi nodarbina lētākos ārzemniekus, kuri nezina ne spāņu valodu, ne valsts likumus, tāpēc ir viegli apkrāpjami.
Ārlietu ministrija jau vairākus gadus darba meklētājus ārzemēs aicina rūpīgi izpētīt darba līgumu pirms parakstīšanas, noskaidrot samaksas sistēmu un dzīvošanas izdevumus.
Viena no darbā iekārtotājām Laila Dienai norādīja, ka īpaši ar darbā iekārtošanu nenodarbojas, tikai mazliet palīdzot, savukārt tie, kuri sūdzas par darbu un algu, lielākoties esot sliņķi.