Jā, ir informācijas pārbagātība, pateicoties internetam. Mēs netiekam galā ar šiem plūdiem. Tam ir gan sliktā, gan labā puse. No vienas puses, vēstures apgūšanai visoptimālākais, protams, ir izmantot tādus avotus kā grāmata - tam mums trūkst laika. No otras puses, pateicoties internetam, ir vieglāk iegūt pirmo informāciju par jūs interesējošu tēmu un tad jau sekot norādēm uz citiem avotiem. Skaidrs, ka informācija internetā nav nevainojama, tā jāpārbauda, salīdzinot ar ekspertu atzīto.
Latvijā nereti dzird aicinājumus nekavēties vēsturē, esot jādzīvo nākotnei. Kāpēc vēsture tomēr ir nozīmīga?
Klasiskais teiciens: ja jūs nezināt vēsturi, jūs riskējat atkārtot tās kļūdas. Var jau mēģināt sākt no baltas lapas un atkārtot jau notikušus eksperimentus, tomēr diez vai tas ir prātīgi.
Jauno laiku vēsture mūsdienu cilvēkam vēl ir kaut cik interesanta, bet kā ir ar Seno Romu, viduslaikiem? Kā cilvēku ieinteresēt? Bet varbūt tas tiešām nav tik svarīgi?
Mūsdienās ir lielākas tehniskās iespējas par šīm tēmām runāt aizraujoši nekā laikos, kad bija skolotājs un melnā tāfele. Vai šīs tālākās pagātnes zināšana ir vajadzīga? Tas droši vien atkarīgs no reģiona. Eiropiešiem jūsu minētie laikmeti ir būtiskāki nekā ķīniešiem, un otrādi. Es teiktu tā: vēsture veido kultūru. Katra kultūra parāda cilvēku kādā aspektā, šķautnē. Jo vairāk kultūru tu zini, jo vairāk tu zini par cilvēku.
Vēsturi nereti izmanto politiķi. Klasisks piemērs: Otrais pasaules karš. Latvijas gadījumā - kas bija leģionāri?
Vācijā savulaik šī problēma bija vēl asāka: tieši ko mācīt skolās, cik daudz par šo periodu... Jebkurā gadījumā, ja runa ir par sadarbošanos ar noziedzīgu režīmu, skaidrs ir tas, ka a) nedrīkst vainot šo kolaboracionistu pēctečus, b) viņiem tomēr jāzina vēsturiskā patiesība.
Bet vai vispār ir tāda viena «vēsturiskā patiesība»?
Es zinu šo nostāju, ka vēsturisko notikumu izklāstu ietekmē vēsturnieka uzstādījums, morāles priekšstati, tomēr uzskatu, ka: ir notikumi, kas notika, un ir tādi, kas nenotika. Interpretācijas notiek, bet ne radikāli.
Par nacistu pastrādāto ir zināms gana daudz, par to, kā sabiedroto artilērija sabumboja vācu pilsētas, nogalinot civiliedzīvotājus, par PSRS karavīru zvērībām tiek runāts krietni mazāk.
Tā jau saka: vēsturi raksta uzvarētāji. Bet - mūsdienās, par laimi, nekas netraucē arī zaudētājiem rakstīt savu versiju. Tas, ko minējāt, iespējams, pirmām kārtām ir pašu vācu vēsturnieku uzdevums.
Politiķi visos laikos ir izmantojuši vēsturi savas propagandas vajadzībām, tomēr tā bumba ir vēsturnieku pusē - viņiem jāspēj propagandu atmaskot.
Mūsdienās vēsturnieki ir pārāk aizņemti ar savu PR, intervijām, publikācijām populārzinātniskos žurnālos...
Tā ir. Pārāk daudz steigas. Viens pazīstams vēsturnieks uzrakstīja recenziju, un es vienas lappuses ietvaros atradu vairāk nekā divdesmit kļūdu. Aizsūtīju pieklājīgu meilu - atbildi nesaņēmu. Man šķiet, ka šīs daudzās publikācijas uzspiež zināmu rāmi, vēsturniekam jārēķinās, ko no viņa sagaida. Man liekas, ka, ja Aristotelis vai Platons iesniegtu savus rakstus kādā no šodienas akadēmiskajiem izdevumiem, tos noraidītu kā nepiemērotus (smejas).
Atgriežoties pie vēsturnieku misijas, nerēķināties ar konjunktūru... Tikai nelaime tā, ka delikātu tēmu gadījumā vēsturniekiem ieslēdzas pašcenzūra. Pamēģiniet pateikt kaut ko politnekorektu par ebrejiem vai norādīt, ka baltajiem vergus pārdeva paši Āfrikas karalīši...
Akadēmiskajās aprindās ir šīs tabu tēmas, un tas nav pareizi. Tas gan vairāk attiecas uz vārda brīvību vispār, bet manā skatījumā ir jāļauj izteikties arī tādiem vēsturniekiem, kas pauž pretrunīgas tēzes par holokaustu utt.
Te mēs nonākam pie jautājuma liberāļiem: līdz kādai robežai ir jābūt iecietīgiem pret cilvēkiem, kuri sludina neiecietību... Kāpēc man jāpiecieš islāma radikālis savā zemē, kurš sludina svēto karu pret manu zemi?
Tas ir būtisks jautājums. Manuprāt, izšķirošais ir tas, vai neiecietības ideju sludinātājs reāli apdraud citu cilvēku tiesības uz viņu viedokli. Ja tas tā ir, tad pret viņu ir jāvēršas.
Hipotētiskais islāma radikālis teiks, ka es kā rietumnieks vienkārši nesaprotu viņa kultūru un reliģiju. Viņš teiks, ka musulmaņu sievietēm pašām ir labāk būt stāvoklī, kuru rietumnieki sauc par viņu tiesības ierobežojošu.
Tā nu ir, bet, manuprāt, tomēr var nošķirt vispārējas tiesības no konkrētas kultūras, tradīcijas noteiktām. Starp citu, sieviešu tiesības arī pieder pie mūsu pieminētajām tabu tēmām - pamēģiniet pateikt, ka sievietes ir atšķirīgas no vīriešiem...
Un ko jūs sakāt?
Ka ir atšķirīgas. Viņas ir labākas (smejas).