Viena ballēties negāja

šodien man patrāpījās veca avīze un izlasīju šo rakstu. Prieks, protams, par šo jauko ģimeni, kur abiem bija paveicies uzreiz ar īstā partnera atrašanu, bet dzīvē vienmēr tā nenotiek. Diezgan muļķīga frāze rakstā: "Kā priekšnoteikumu stiprai ģimenei Leontīne un Pēteris min arī stingru audzināšanu (?). Viņu vecāku mājās šķiršanās tikusi uzskatīta par lielu traģēdiju, nevis par kaut ko pašu par sevi saprotamu". Pirmkārt, kāds sakars audzināšanai ar šķiršanos?.. Vai "audzināšana" tevi par pasargāt no tā, lai tu nesatiktu nepiemērotu vai necienīgu cilvēku?? Un otrkārt - ticiet man, Rancānes kundze, JEBKURĀ ģimenē šķiršanos uztver kā traģēdiju, kad tas brīdis pienāk, pat ja apstākļi ir tādi, ka citādi vairs nevar; domāju, ka nevienā ģimenē to neuztver kā izpriecu!.. Treškārt - es nedomāju, ka tieši šie uzskati par "šķiršanās treaģēdiju" ir par iemeslu šīs konkrētās ģimenes laimei. Tāds pāris drīzāk ir izņēmums, varbūt viens no simta, kam viss tik ideāli bijis un kas savās zelta kāzās nokļūst avīzes lappusē, bet no tā simta, kas tai pašā 1959.g. salaulājās, varbūt 50 pāri ir tādi, kur vīrs ir alkoholiķis, krāpnieks vai varmāka (nu, vai varbūt arī sieva ir tāda, kas slikti izturas pret vīru), bet kuri tādas pašas "stingras audzināšanas" dēļ, uzskatīdami, ka šķiršanās ir "liela traģēdija", turpina mocīties un darīt nelaimīgus sevi un savus pēctečus. (Un varbūt kādi 40 pāri no tā simta ir tādi, kas laikā ir atjēgušies un izšķīrusies, un varbūt atraduši jaunu un laimīgu dzīvi, bet par viņiem jau arī avīzē nerakstīs...)

Prieks, ka pasaulē ir tik gaiši un labestīgi cilvēki, kuri prot priecāties par citu laimi!

Apsveicu, no Sirds!

Viens no Rēzeknes skaistākajiem pāriem. Labs piemērs, kā nest ģimenes godu cauri gadiem.

Brīnišķīgi cilvēki :)