Tiesa, tas, ka ritenis nozagts deputātam, it kā jau nav nekas īpaši unikāls. Latvijā šogad nozagto velosipēdu skaits jau pārsniedzis iepriekšējo gadu statistiku. Pagājušogad līdz septembrim bija reģistrētas apmēram 500 velosipēdu zādzības, šogad tikai maijā - 419 (puse Rīgā), bet jūnija pirmajās desmit dienās 137 (atkal - puse Rīgā). Turklāt valstīs, kur miljoniem cilvēku pārvietojas ar velosipēdiem (piemēram, Nīderlandē divriteņus izmanto aptuveni 18 miljoni), tos zog visiem: ierēdņiem, vēstniekiem, partiju līderiem u.c. Lūk, arī Britu Konservatīvo partijas līderim Deividam Kameronam pirms nepilna gada nozaga riteni. Kamerons uz darbu Lielbritānijas parlamenta Augšpalātā parasti brauc ar velosipēdu (tiesa, par braukšanas stilu viņam ir nācies publiski atvainoties, jo Daily Mirror bija pieķēris viņu ignorējam sarkanās gaismas signālu, kā arī vienvirziena ielā pārvietojoties pretēji atļautajam virzienam). Taču pagājušajā gadā pie kāda Rietumlondonas lielveikala viņa riteni nozaga. Šis fakts ļoti saniknoja kādu vietējo iedzīvotāju. Sešdesmitgadīgais Ernests Teofils kopā ar rajona jauniešiem riteni atrada. Taču ne jau par to sajūsminājās britu prese. Teofila kungs izrādījās kaislīgs Leiboristu partijas atbalstītājs. Proti, Kamerons bija atguvis velosipēdu, pateicoties politiskajam oponentam. Pats Teofila kungs to komentēja šādi: «Nav patīkami, ja kādam nozog riteni. Pat ja šis kāds ir torijs.»
Šo dokumentālo pasaku še atstāstīju ne jau tādēļ, lai rosinātu Ušakovu un Šleseru ar saviem puišiem apciemot Latgalīti Viņķeļa velosipēda meklējumos. Bet gan tāpēc, ka, lai gan Pilsoniskās savienības deputātam velosipēds tika nozagts jau pēc tam, kad starp Saskaņas centru un LPP/LC parakstīts RD koalīcijas līgums un sadalīti visi amati, būtu jauki, ja šo zādzību RD spētu uztvert kā izaicinājumu. Jo cik gan tuvu ir jāpienāk problēmai, lai RD saprastu - tā pastāv.
Ja Londonā leiboristu atbalstītājs var sameklēt konservatīvo līderim nozagto riteni, tad vismaz velosipēdistu dēļ arī RD koalīcija varētu pastrādāt kopā ar opozīciju. Jo ne jau krievu valodas lietojuma paplašināšana pašvaldībā, ko vēl pirms amatu sadalīšanas RD pieļāva gan Ušakovs, gan Šlesers, būs darbs, kurā koalīcija saņems opozīcijas atbalstu. Turklāt jautājums par apsargātu (un nevis tādu,kā pie RD) velosipēdu novietņu izveidošanu vismaz Rīgas centrā ne tuvu nav tik komplicēts un dārgs kā, piemēram, Ziemeļu šķērsojuma izbūve (par tā 3. un 4.posma skiču projektu un ietekmes uz vidi novērtējumu plānots tērēt aptuveni 600 000 latu).
Un, ja vajag (jo sociālā palīdzība bija visu partiju priekšvēlēšanu programmās), velosipēdu novietnes var uztvert arī kā sociālu atbalstu tiem, kas šādu pārvietošanās veidu izraudzījušies, materiālu apstākļu spiesti. Jo sociāls atbalsts ne vienmēr ir naudas pabalsts. Un cita starpā mūs taču nupat ir sasniegusi laba ziņa - RD budžeta ieņēmumi pirmajā pusgadā ir lielāki, nekā plānots.
Un vēl. Neskatoties uz pieaugošo velosipēdu zādzību skaitu, Rīga pagaidām ar šo statistiku vēl Eiropā nekonkurē, taču ne jau tāpēc, ka pie mums velosipēdus nezog, bet gan tāpēc, ka ir daudz, daudz mazāk ko zagt. Un tomēr Rīga pamazām kļūst par velozagļu paradīzi. Arī tāpēc, ka ir tāda sajūta (un tāda tā droši vien ir arī zagļiem) - ar šiem noziegumiem neviens nopietni nenodarbojas. Proti, nekas netiek darīts, lai tos novērstu (ieteikumi iegādāties divas labas slēdzenes, protams, nav efektīvi, un cita starpā, kā vēsta mediji, - deputāta ritenis bijis pieķēdēts), un nekas netiek darīts, lai tos atklātu. Par Viņķeļa nozagto riteni vēstīts: «Šobrīd lietu izmeklē policija.» Lai policijai, protams, veicas, taču līdz šim Rīgā nozagto riteņu statistikai pretī nav atrasto riteņu statistikas, un tajos retajos veiksmes gadījumos, kad velosipēdi atrasti, parasti to paveikuši īpašnieki, kas paši nodarbojušies ar izmeklēšanu.
Ir slikti ielaist problēmu tik tālu, līdz par to ziņas sāk pienākt no ārzemēm, kā tas notika ar tūristu apkrāpšanu. Tāpēc varbūt ir pēdējais brīdis velosipēdu zādzību uztvert kā stihiju. 500 velosipēdus mēnesī nenozog 500 zagļi. Atskaitot dažus atsevišķus gadījumus, tas, visticamāk, ir konkrēta cilvēku loka negodīgs un, pēc pieaugošā apjoma spriežot, plaukstošs ienākumu gūšanas avots. Visiem taču būtu labāk, ja šie veiklie un pat ar nelielu izdomu un darba organizācijas spēju apveltītie puiši maksātu ienākumu nodokli Rīgas domes kasē - budžets pildītos vēl labāk. Neteikšu uzreiz, ka viņiem jāsāk strādāt par velonovietņu sargiem (kaut gan varbūt tas būtu efektīvi, ne velti Nīderlandē tiek organizēti velosipēdu zagšanas kursi - kas zina, kā nozagt, zinās, kā nosargāt), taču pilnīgi noteikti tas ir alternatīvais darbaspēks tām darbvietām, kuru radīšana, spriežot pēc Šlesera vārdiem, ir šīs domes prioritāte.