Par šo jomu Daumants runā ar degsmi. Ne mazāk viņš aizrāvies ar biodegvielas ražošanas lietām. Znatnajs atradis kopsaucēju savam darbam it kā tik dažādās jomās: «Visu mūžu esmu zaļi domājošs un vienmēr būšu par veselu cilvēku zaļā Latvijā.»
Pa mežkopja taku neaizgāja
Liktenis lēma, ka no mežkopju dzimtas nākušais Daumants ar mežu saskarsies tikai dzīves otrā pusē, kad nopirks lauku māju un tai piederošo nelielo mežu. Jaunībā Aizupes Meža tehnikumā Daumants vadīja sporta dzīvi un pēc mācību iestādes beigšanas saņēma uzaicinājumu mācīties Fizkultūras institūtā: «Tur dzīvojām ar sporta ideju. Man patīk sacensību gars jebkurā dzīves nozarē. Bez tā nekas neiet uz priekšu.» Padomju gados Znatnaju dēvēja pa sporta funkcionāru. Lai sportā veiktu lielus darbus, viņš iestājies komjaunatnē, vēlāk arī partijā: «Tikai tā varēju paveikt iecerēto.» Znatnaja CV ir savdabīgas ieraksts: viņš bija Padomju Latvijā vienīgais Fiziskās kultūras un sporta komitejas priekšsēdētājs (1980- 1990). Tātad Latvijas sporta ministrs. Vieni deldē augstos krēslus, neko paliekošu pēc sevis neatstājot, turpretim Znatnaja veikums biogrāfijā ierakstīts zelta burtiem: «Mana ideja bija Siguldas kamaniņu bobsleja trase. Šo ideju pacēlu, kad Vera Zozuļa startēja divās ziemas olimpiādēs, 1980. gada Leikplesidas olimpiādē izcīnīja zelta medaļu un uzvarēja 1981.-1982. gada sezonas Pasaules kausa kopvērtējumā. Nenācās viegli, jo uz šādu trasi pretendēja arī Ļeņingrada, bet izcīnījām.» Znatnaja veikumā ietilpst arī Lielupes tenisa centra rekonstrukcija un ziemas halles uzcelšana, arī Mežaparka sporta bāzes izveidošana. «Augšup kāpu no apakšas, zinu sporta sistēmu un vēsturi. Degu par lietu, un tāpēc visu panācām.» Viņš lepojas, ka jau padomju laikā mūsu sportistiem uz muguras nebija uzraksta «Latvijas PSR» un arī ne tagadējā angliskā «Latvia», bet «Latvija».
Funkcionārs ar vērienu
1990. gadā sporta vadībā pie teikšanas nāca jauni spēki. «Mani izsvilpa, un ziniet, kas ir trakākais? Ka visu mūžu esi enerģiski strādājis un pēkšņi jūti, ka dzīve iet garām un nevienam vairs neesi vajadzīgs.» Viņš atrada sev spēka pielikšanas punktu. 60. gadu sākumā Latvijā sākās sporta veterānu kustība. 1963. gadā tika sarīkotas pirmās lauku sporta veterānu spēles, bet šogad jau notikušas 49. sporta spēles. Tālajā 1982. gadā ar Znatnaja atbalstu nodibināja Latvijas Sporta veterānu padomi, bet 1996. gadā pašu ievēlēja par Latvijas Sporta veterānu savienības (LSVS) prezidentu. Viņš piešķīla šai lietai jaunu paātrinājumu. LSVS ir nevalstiska organizācija bez algotiem darbiniekiem. Znatnaja degsme, disciplīna un mērķtiecība organizācijai lieti kalpo jau 14 gadu. Pēdējos gados no pasaules un Eiropas veterānu čempionātiem atvestas simtiem medaļu. Sporta veterānu sacensību dalībnieku skaitu visā Latvijā jau mērī vairākos tūkstošos - sporto dažādās vecuma grupās, līdz pat 80 gadu vecām kundzēm. Znatnajs saka: «Diemžēl veterāniem uz pleca uzsit pašvaldības un rajonu laikraksti, bet valsts par saviem sporta veterāniem ir aizmirsusi, kaut viņu aktivitātes ir veselības kalve un patriotisma paraugs jaunatnei. Patriotismu ar skaļiem vārdiem neieaudzināsi, bet, ja sacensībās paceļ karogu un dzied Latvijas himnu, ja plašajā pasaulē Latvijas vārds tiek godāts mūsu senioru panākumu dēļ, tad arī jauniešos aug lepnums un sporta degsme.»
Kamēr var, tikmēr dara
Savus panākumus sportā Znatnajs vērtē atturīgi: «Biju vieglatlēts, Latvijas izlases kandidāts. Skrējis esmu visu mūžu, pierimu tikai tagad, jo radušās gūžas kaulu problēmas. Tagad vingroju savā mežā, gādāju malku dēla mājai, tīru mežu, bet sieva Vija ņemas pa dārzu.» Ikdienā Daumants aizņemts arī ar biodegvielas ražošanas jautājumiem: «Vadu biodegvielas asociāciju. Tas ir Latvijas projekts. Izejvielas audzē Latvijas zemnieki, biodegvielu pārdos latvieši. Dzīvosim vēl zaļāk.» Vai nav noguris tik enerģiski darboties cienījamā vecumā? «Varbūt mazliet esmu, bet mani, ne traks, nelaiž vaļā! Un pats arī, kamēr varu, tikmēr daru. Citreiz līdz vieniem naktī esmu augšā. Par mani kādreiz saka: Znatnajs ir kašķīgs un prasīgs. Bet es pasmejos: tāds Dullais Dauka vien esmu! Ko gribat - gada īsākajā mēnesī, turklāt 13. datumā dzimis!» Znatnajam ir kāda sāpe, kas iet dziļumā: «Veterāni nečīkst, viņi aktīvi dzīvo, bet par jauniešiem neviens nedomā. Agrāk sporta komitejā strādāja vairāki simti cilvēku, dzīve mutuļoja, tagad Izglītības ministrijā nejūtu ieinteresētību. Man pat teikts, ka sporta sacensības bojājot bērniem nervus! Un sacensību gars skolās pazūd. Taču sportam ir savi principi, viens no tiem: jācenšas uzvarēt! Ja bērni savu enerģiju neizliek sportā, viņi iet uz ielas un sit pa purnu. Divas fizkultūras stundas nedēļā nav nekas! Un daudzās skolās pat nav sporta zāles.»
Znatnajs stāsta, ka kopā ar Latvijas Olimpiskās komitejas priekšsēdētāju Vilni Baltiņu apmeklējis Olimpiskās komitejas kongresu Pekinā. Tur spriests par sportu kā veselīga dzīves veida veicinātāju. Cita starpā netika slēpts, ka olimpiskās spēles kļuvušas par šovu un biznesu, ka jāmeklē jaunas formas, kā jauniešus piesaistīt sportam. Znatnajs ar Baltiņu sprieduši par sadarbības formām šajā jomā. LSVS prezidents saka: «Es neatkāpšos, mēs par jauno paaudzi vēl pacīnīsimies!»