Ūdeņniece
Pierunāta atklātai sarunai, Guna par savu dzīvi stāsta, ik pa brīdim uzdzirkstot smieklos. Guna visu mūžu strādāja par inženieri projektētāju. Tagad viņa ir pensionāre. Rīdziniece, kas bērnību pavadījusi laukos. «Tas trakums man droši vien nāk no mammītes Viņa allaž teica, ka apgūt kaut ko jaunu nekad nav par vēlu, ka mācīšanās neļauj novecot smadzenēm un sagrumboties ādai.»
Guna ir kustīga kā ūdenszāle. Ūdeņniekos jeb to cilvēku pulkā, kas ar kanoe laiviņām 60. un 70.gados izbrauca viskrāčainākās Kaukāza un Sibīrijas upes un organizēja trakos Amatas mačus, Gunu iesaistīja vīrs. Viņa ir patiesa: «Drosmīga neesmu. Drīzāk mani var saukt par bailīgu. Sibīrijā kādreiz pētījām bangojošas krāces, un man bija paniskas bailes. Taču - kur likties? Bet, kad esi tiem mutuļiem ticis cauri, gandarījums ir neaprakstāms.»
Līnijdejās bez partnera
Veselīgs dzīvesveids Gunas uztverē ir teorētiska lieta, ko parasti katrs traktē pa savam. Viņa apgalvo, ka pēc dabas esot cīrulis, veselība nekad nav sagādājusi raizes. No rītiem viņai galvā tikai viena doma - ko labu nesīs jaunā diena? «Man grūti neko nedarīt. Kad, «pateicoties» valdības lēmumiem, man kā pensionārei bija jāatstāj darbs, sajūta bija diezgan dumja - pēkšņi vairs nav jāiet uz darbu!» Taču depresijā viņa neatļāvās ieslīgt: «Tagad palīdzu tiem, kuri drīkst strādāt, un rūpējos par savu veselību man pieejamā naudas limita ietvaros.»
Tas nozīmē, ka reizi nedēļā viņa apmeklē ūdens aerobikas nodarbības, trīs reizes nedēļā vakaros dejo līnijdejas. Ar tām viņa sadraudzējās jau 2001.gadā un ir pārliecināta, ka līnijdejās kājas var izlocīt ikviens, pat ja lācis uzkāpis uz ausīm, laupot spēju sajust ritmu. Gunai līnijdejas iepatikās jau pirmajā nodarbībā. Dejošana tikai reizi nedēļā drīz vien viņai jau šķita par maz. Tagad viņa dejo divos Rīgas līnijdeju kolektīvos un vienā Jelgavas grupā. Smej, no Jelgavas pārbraucot ap pusdivpadsmitiem vakarā, un «tad jau aizmiegu pusceļā, uz gultu dodoties».
Kas līnijdejās ir tik saistošs? Guna skaidro savu aizraušanos: «Man patīk kantrimūzika, iespēja atrasties demokrātiskā gaisotnē un pusotru stundu forši izkustēties. Te nav vecuma ierobežojuma un var atrast jaunus draugus, bet galvenais - līnijdejas dejo gan vīrieši, gan sievietes, taču partneris nav vajadzīgs. Kur es savā vecumā raušu partneri?»
Alpiem nauda nesanāks
Trīsdesmit piecu gadu vecumā Guna pirmo reizi mūžā uzkāpa uz slaloma slēpēm un tajā pašā gadā Tatros pirmo reizi salauza kāju. Protams, tas viņu neapstādināja. Visus nākamos gadus Guna ziemā braukusi slēpot, reizēm lauzusi gan rokas, gan kājas. Pēdējos astoņus gadus ziemās slēpojusi Itālijā. Šogad nesanāks, jo nu viņai palikusi tikai plika pensija. Protams, šis fakts ir skumjš, bet vai Latvijā pietrūkst vietu, kur slēpot? Ka tikai sniegs būtu!
Gunai ļoti patīk skriet. Viņa piedalījusies arī Anša Epnera tautasdziesmu maratonā. «Man patīk garie gabali.» Kādreiz Guna ar kolēģi no rītiem pussešos skrējušas ap Gaiļezera slimnīcu, bet tagad kolēģe dzīvo citur, un vienai skriet negribas.
Gunai nav brīvu vakaru. Trīs reizes nedēļā līnijdejas, vienu reizi - ūdens aerobika, vasaras brīvdienās jābrauc brālim Mārim palīgā lauku darbos, arī ar draugiem gribas patusēt. Ar savām aktivitātēm Guna neļauj pielavīties vientulībai.
Sirdī Skārleta
Piesardzīgi vaicāju, vai Guna nav egoiste, kas par sevi vien domā? Vai tiešām dzīve viņai šajā laikā nav sagādājusi nekādas problēmas? Esmu pateicīga Gunai par atklātību: «Mans pluss ir tas, ka neņemu visu pie sirds. Varbūt par maz palīdzu tuviniekiem un radiem, varbūt tiešām esmu egoiste, ka necīnos ar visādām neražām. Protams, palīdzu cilvēkiem, bet man tas nav galvenais. Daru to aktivitātes dēļ un cilvēku problēmās pārāk neiedziļinos. Es nezinu, vai tas ir labi.»
Kad Guna izšķīrās ar vīru, viņa vēl bija jauna, vai tad nevarēja sev atrast otru pusīti? Guna runā skaidru valodu: «Es nederu otram cilvēkam, esmu par aktīvu kopdzīvei. Man visu mūžu patikuši iznesīgi vīrieši, bet tas nenozīmē, ka viņiem tūlīt pat jāmetas ap kaklu. Tagad man patīk vīrieši, kas jaunāki par mani, taču, skaidra lieta, tiem neesmu vajadzīga. Savukārt mana vecuma kungi nereti par savām slimībām vien runā. To es arī negribu klausīties. Tā arī uzraksti - paļaujos tikai uz sevi un rēķinos tikai ar sevi.»