Iedegās zila gaisma, un atskanēja Rīga dimd skaņas. Kāda skaista tante un onkulis kaut ko stāstīja, bet pēc tam rādīja filmu! Tās nosaukumu vairs neatceros, bet to «tanti un onkuli» - diktorus Laimdotu Roni un Valdi Čukuru - vēlāk satiku savās žurnālistes gaitās un kādu laiku vadot televīzijā raidījumu _Ekrāna jaunumi_. Tad televīzija vairs nevienam nebija brīnums, televizori jau bija katrā mājā, un zilais brīnums pārvērtās par ikdienu. Tikai tālvadības pulšu tad nebija, jo programmu izvēle vēl bija maza, televizors nenoteica mājas dzīvi. Rakstot par TV atkarību, pēkšņi atcerējos savu sašutumu, kad nupat Rīgas _dinamieši_ dramatiski cīnījās ar Čerepovecas _severstaļiešiem_. Kad mūsējie nodzīvojās līdz neapskaužamajam 3:0, uz ekrāna pēkšņi parādījās uzraksts «nav signāla» un iesijājās pelēka migliņa! Pasaules gals klāt! Par laimi, «migliņa» izklīda, kad vārtu attiecība jau bija 2:3, un es kļuvu lieciniece mūsējo neticamajai uzvarai!
Taču vispār televizoru tagad skatos ļoti reti. Obligāti - tikai ziņas, bet brīvdienās - labas Krievijas televīzijas pārraides. Man šķiet, ka televizors zog laiku, kas skrien aizvien ātrāk. Ja pašam nav gribasspēka, tad vakari tā arī paiet, spaidot pults pogas.
Manu kaimiņu ģimenē lielais televizors viesistabā tiek ieslēgts, tikko kāds atnāk mājās, kaut arī neviens neko neskatās. Kad visi sarodas mājās, nerakstīts likums ir, ka tēvs un septiņgadīgais dēls skatās visas sporta pārraides. Māte tikmēr gatavo vakariņas un laiku pa laikam pavēro kārtējo seriālu televizorā, kurš jau desmit gadus stāv virtuvē uz plaukta. Bērnudārzniecei meitai televīzijas laiks ir agra rīta stunda. Televizors ir viņas modinātājs - tikko uz ekrāna sākas multfilma, meitene lec laukā no gultas. Labas filmas visi skatās viesistabā. Reiz vakarā kaimiņi, aizejot uz teātri, palūdza pieskatīt Santu. Nolēmu palasīt meitenei pasaciņu. Iejutos lomās un pati aizrāvos. Pēkšņi Santa mani paraustīja aiz rokas: «Es to pasaciņu zinu no galvas. Vai tu nevarētu ieslēgt televizoru?»u