Uz šāda vēsturiskā fona izcelšanas vērta šķiet Lietuvas Seima trešdien pieņemtā rezolūcija par atbalstu Gruzijas teritoriālajai integritātei, kas acumirklī izraisīja Krievijas protestu. Lietuviešu deputātu vairākums savā balsojumā aicina atjaunot drošību Krievijas un Gruzijas konflikta zonā, izvedot Krievijas bruņoto spēku vienības no okupētajām Gruzijas teritorijas daļām, kā arī neatzīt okupētajā teritorijā darbojošos pseidovalstiskos marionešu veidojumus. Pilnīgi pamatots šķiet aicinājums nodrošināt 450 tūkstošu gruzīnu bēgļu atgriešanos savās mājās okupētajā Dienvidosetijā un Abhāzijā. Norādīts, ka šo problēmu atrisināšanā plaši jāiesaista starptautiskās organizācijas. Kur var nokļūt, ja par vienīgo «miera uzturētāju» atstāj Krieviju, kļuva redzams 2008. gada piecu dienu karā.
Paradoksāli, bet Gruzijas atbalsta lēmuma pieņemšanu sekmējis Krievijas premjers Vladimirs Putins, kurš kārtējo reizi visai skaidri parādījis savu attieksmi pret Lietuvu, tā arī neaizbraucot uz Baltijas jūras valstu padomes sēdi Viļņā. Tas vieš skaidrību par to, kāpēc Seima rezolūcija netika pieņemta vēl pirms 26. maija, kad Gruzija atzīmēja neatkarības 92. gadadienu. Diezin vai tagad ir sagaidāma Krievijas augstāko amatpersonu ierašanās Baltijas valstīs, pat ja šāds ielūgums tiktu pausts ar pārlieku iztapīgiem žestiem. Drīzāk jau taisnība būs tiem, kuri uzskata, ka par lētāku gāzi nedrīkst atteikties no godīgas un cieņas pilnas izturēšanās starptautiskajās attiecībās. Jāšaubās, ka iztapīgi žesti varētu sniegt ilglaicīgu ieguvumu attiecībās ar Kremli. Seima deputātu vairākums faktiski to arī pateicis. Kārta arī Latvijai pārbaudīt jauno, «pārlādēto» attiecību patiesumu. Kaut vai pieprasot no Maskavas informāciju par Kārļa Ulmaņa apglabāšanas vietu. Un kopīgi ar lietuviešiem sniedzot vajadzīgo atbalstu Gruzijai, jo tas ir gan gruzīnu, gan pašu baltiešu interesēs.