gada jūlijs makšķerniekiem patiešām nebija biežu copju mēnesis. Pat regulārie Burtnieka zandartmonstru un Alūksnes dižlīdaku saraksti teju visu mēnesi netika papildināti ar jauniem virsdesmitniekiem, ja vien neaplūkojam pieņēmumu, ka tos izvelk cilvēki, kuriem ēst gribas tik ļoti tūlīt, ka loma bildēšanai un svēršanai neatliek laika. Kāds tur brīnums, ka sākām jau domāt, vai tik viena mēnešbalva, _Salmo_ jauno makšķerauklu komplekts, neietaupīsies un mums nenāksies izgudrot vēl vienu nomināciju, kurā to izlietot. Teiksim, čaklākajam sūtītājam, precīzākajam svērējam vai augstsirdīgākajam atlaidējam.
Tomēr jūlija beigas mūs nepievīla. Latvijā mīt dažas zivis, kuras jūlijā ķeras gandrīz vai labāk nekā citā laikā, jo te ir to izplatības areāla ziemeļu robeža, tātad vislabāk tām vajadzētu justies vissiltākajā mēnesī. Un šāgada jūlijs nevarēja sūdzēties ne par slapjuma, ne siltuma trūkumu. Tāpēc īsā laikā te tika gūti divi tādi samu lomi, kas vēl pirms pāris gadiem būtu Latvijas makšķerēšanas rekorda svarā. Taču pagājušā gada jūlijs samu ziņā tomēr bija vēl raženāks - neretieša Jāņa Kolpakova neatlaidības rezultātā lielākais sams, kas Latvijā izvilkts nevis ar tīklu, bet ar makšķeri, sver 76,1 kilogramu. Pirms viņa pagājušajā gadā viens Daugavas dižsams jau bija izvilkts - arī Genādija Maisejeviča pieveiktais 68,2 kilogramus smagais Silurus glanis bija lielāks par toreizējo Latvijas sama rekordu.
Diemžēl (vai par laimi) 2008.gadā konkurss Dienas zivs (kurš, ja atceraties, sākās 1997.gadā ar uzvarētāja Gunta Čamaņa 56,8 kilo smagu samu) bija paņēmis pārtraukumu. Toties šogad savu lielo samu esam sagaidījuši. Tiesa, tas nav lielākais no abiem samiem, kuru izvilkšana jūlijā bija notikums, kam veltītās ziņas bija visvairāk komentēto skaitā.
Pirmais bija divu ventspilnieku, Andreja Makarova un Valērija Makrušina Daugavā starp Aizkraukli un Koknesi no 24 metru dziļuma izvilktais 72 kilogramus smagais un 2,2 metrus garais milzenis.
Krastā tas tika dabūts pēc stundas un sadalīts tik ātri, ka visiem makšķerēšanas konkursiem nobildēt to acīmredzot neizdevās.
Toties Dienas zivi sasniedza otrs sams. Ne gluži tik smags, taču spēcīgāks, turklāt to izvilcis viens cilvēks. «Nezinu, kāda ir Jūsu e-pasta kastes ietilpība...» ar šādu bažīgu vaicājumu sākās vēstule ar tai pievienotām konkursloma bildēm.
Olainietis Viktors Jesiks savu samu atrada ar spiningu (skrollingu) Daugavā pie Pļaviņām, augstāk virs Aiviekstes. Tas izrādījās ne tik smags kā ventspilnieku sams - «tikai» 65 kilogrami, toties slaidāks - 2,25 metri, un savu vilcēju vispirms pats labi pavizināja ar visu gumijas laiviņu - cīņa ar milzu zivi ilga četrarpus stundas!
Rezultāts: balva par Jūlija zivi un vismaz tikpat nopietns pieteikums uzvarai visā konkursā kā Burtnieka zandartam. Starp citu, esam saņēmuši ziņas, ka tikmēr Burtniekā noķerts vēl viens zandarts virs desmit kilo...
Redzot, kādi milzeņi pēdējos gados tiek vilkti no Daugavas, daudziem var rasties jautājums, vai šādi netiek nodarīts pāri Daugavas samu populācijas kvalitātei. Taču ihtiologi mierina: mazo samiņu Daugavā ir ļoti daudz, tātad sugas atražošanās nav traucēta. Varētu jau šos samus laist vaļā, tāpat kā ar dižkarpām dara karpu makšķerēšanas fanātiķi, kuri tās dīķos ķer un laiž vaļā neskaitāmas reizes. Taču Daugavas vairākus desmitus metru lielie dziļumi nav karpu dīķis, ej nu pēc tam vēlreiz dabū viņu rokā. Turklāt nav jau tā, ka liels sams pieķeras kuram katram iesācējam.