Reti kurš cilvēks zina, ka bulterjers ir angļu tautas sirsnības simbols. Pandas saimniece uzņēmēja un bulterjeru fanātiķe Sanita Dika-Bokmeldere stāstīja par sava mīluļa intelektu, par viņa draudzību, par to, ka šis suns gatavs tev atdot visu savu dvēseli, pretī prasot tikai mīlestību un kopā būšanu. Panda bija īsts baltais džentlmenis, neatkarīga un lepna personība.
Bulterjeru ciltstēvs
Gāja gadi. Sanitas un Alda ģimenē auga meita, Pandam pievienojās trīs citi mīluļi bulterjeri, bet pirms gada piedzima pastarītis dēliņš Bruno. Puika auga vecākiem par prieku, mātes, tēva un četru bulterjeru aprūpēts. Īpašu atbildību par viņu uzņēmās Panda, no kura Sanita nešķīrās nekad - ne bērnu auklējot, ne atrodoties darbā vai mašīnā braucot. Panda bija savas saimnieces baltā ēna, sargeņģelis, mājas sargs, viņas uzticamākais draugs. Pandas šarma un harismas iespaidoti, vairāki Sanitas draugi arī iegādājās bulterjerus. Panda bija ļoti viesmīlīgs, un vasarās Pāvilostas mājā bieži pulcējās Sanitas un Alda draugi ar saviem bulterjeriem. Panda suņiem ierādīja labas manieres, stingri un gudri apmācīja kucēnus. Viņš bija tāds kā Latvijas bulterjeru ciltstēvs. Sanita atceras: «Savā starpā bieži runājām, ka Panda strādā par suni.» Kopā ar Pandu Sanita centās lauzt sabiedrībā iesakņojušos nelāgos pieņēmumus par šīs šķirnes suņiem. Tā tirdzniecības centrā Spice notika pasākums Mans draugs bulterjers, ko papildināja fotoizstāde. Sanita smaida: «Panda stoiski izturēja mīlestības pārbaudi visas dienas garumā, un vakarā viņa baltā galva bija noklāta ar dāmu lūpu krāsu nospiedumiem. Pandu vienkārši nebija iespējams nemīlēt.»
Pirms gada Pandam saasinājās veselības problēmas. Viņš slimoja visu vasaru. Sanita: «Man uz rokām zīdainis, un ar visu to atradām laiku, lai palīdzētu Pandam. Darījām visu iespējamo, un, kad suns mazliet atlaba, ikreiz viņu aizvedām uz Pāvilostu, kur Panda jutās vislabāk.»
Tagad Sanita visiem ieteic pirms šķirnes suņa iegādāšanās pārliecināties par kucēnu vecākiem veiktajām veselības pārbaudēm: «Bulterjeru vājā vieta ir nieres un sirds. Regulāri pārbaudījām Pandas veselības stāvokli. Ja nebūtu viņu visu laiku uzturējuši, Pandas šajā pasaulē jau sen vairs nebūtu. Zinu četrus nāves gadījumus ar iedzimtām nieru problēmām.»
Kad kļuva skaidrs, ka mīluļa veselība bezcerīgi pasliktinās, Sanita ar Aldis vienojās, ka ļaus viņam dzīvot līdz pēdējam elpas vilcienam, bet pēc Pandas nāves suni kremēs un viņa pelnus izkaisīs Pāvilostā: «Dzīvnieka kapiņš cilvēku ļoti piesaista noteiktai vietai. Es esmu cēsniece. Pie mūsu mājas Cēsīs tika apglabāti mani bērnības suņi, bet to kapiņu vairs nav. Tajā vietā slienas daudzstāvu māja. Nav noslēpums, ka daudzi pilsētnieki aprok savus mājdzīvniekus tuvējā mežā, bet tas ar likumu aizliegts. Gribējām Pandu palaist aizsaules medību laukos ar dziļu cieņu. »
Latvija nevar
Panda nomira šogad 18. februārī. Portālos Facebook un Draugiem.lv ģimenes draugi izteica līdzjūtību Sanitai un Aldim un atcerējās jaukos ar Pandu kopā pavadītos brīžus. Sanita skumji pasmaida: «Katram bija savas labas un gaišas atmiņas. Man suņi būs vienmēr, bet zinu, ka tāds kā Panda - nekad vairs.»
Viņa sāka interesēties par iespējām kremēt Pandu un noskaidroja, ka Latvijā un Lietuvā diemžēl dzīvnieku individuālā kremācija nenotiek. Toties par to ir padomāts Igaunijā. Saimnieks pats nevar aizvest savu aizsaulē aizgājušo mīluli uz Igauniju, jo jākārto normatīvajos aktos noteiktais saskaņojums ar Igaunijas Veterināro un pārtikas pārvaldi (Veterinary and food board). Šī iestāde atļāvusi divām Latvijas starpniekfirmām «A» SIA un SIA Sanarius mirušo dzīvnieku atliekas transportēt sadedzināšanai dzīvnieku krematorijā OU Cremo Center Igaunijā.
Skumjajā laikā, kad pēc Pandas zaudējuma sirdī bija iestājies liels tukšums, Sanitai negribējās domāt ne par dokumentu kārtošanu, ne arī par braucienu, jo Bruno vēl bija pārāk mazs, lai ar viņu dotos šajā ceļā. Tomēr viss notika. Par Pandas kremēšanu tika samaksāti 180 eiro. Sanitas acīs iemirdzas asaras: «Pajautāju darbiniekiem, vai tiešām atpakaļ saņemšu Pandas pelnus. Man paskaidroja, ka individuālas kremācijas laikā mīļdzīvniekiem tiek piestiprināts identifikācijas numurs no nedegoša materiāla, un tas tiks atdots atpakaļ vienlaicīgi ar pelniem. Paliku pārliecībā, ka tā tiešām būs. Pandas pelnus saņemšu 3. martā. Vasarā sapulcēsimies, izkaisīsim pelnus Pāvilostas līcītī, pasēdēsim un atcerēsimies mūsu jauko, mīļo un uzticīgo Pandu.» Sanita domā - būtu labi, ja Latvijā mirušie mīļdzīvnieki nebūtu jātransportē tik tālu un kremācijas procesu varētu veikt tepat Latvijā: «Man ir vēl trīs suņi. Citos medību laukos, kas ir ļoti laba dzīvnieku kapsēta, savus glabāt negribēšu, jo tā atkal būs piesaiste noteiktai vietai. Man personīgi kremācija šķita labāka izvēle. Varbūt par to padomās arī citi mīļdzīvnieku īpašnieki. Pēc kremācijas mīluļa pelnus varētu saglabāt urnā vai izkaisīt vējā, vai aprakt dārzā un virsū iestādīt, piemēram, ābeli. Tālākā nākotnē varētu arī kādā vietā ierīkot kolumbāriju, kur glabājas mīļdzīvnieku pelni.»