Nebeidz pārsteigt
Kaut senioru kārtā komponists iegājis jau labi sen, pierimis viņš nav ne uz mirkli. Daudzi latvieši uzskata - ģēnijs, paveicis tik daudz, ka pietiktu vairāku cilvēku mūžiem, saņēmis gan mīlestību un pielūgsmi, gan arī ņirgas un nievas. Pauls saka īsi: «Esmu profesionālis, jau pieradis pie visa.» Maestro nebeidz pārsteigt. Priecājas, ka teju drīz Rīgas Krievu teātrī tiks svinēta iestudējuma Odesa, burvīgā pilsēta 100. izrāde. Kopā ar Jāni Peteru Nacionālā teātra Mazajā zālē komponists jau aprīlī cels gaismā Jāņa Sudrabkalna agrīno dzeju, un, zinot Paula un Petera divsavienības pamatīgumu, tas atkal būs vērienīgs notikums, kas jauniešiem atklās mīlestības dzejnieku: «Sudrabkalns ir latviešu dzejas šedevrs un viena no traģiskākajām figūrām Latvijas literatūras vēsturē! Viņš rakstīja arī interesantas recenzijas par koncertiem, bija erudīts cilvēks. Peters to visu pamatīgi izpētījis. Man patīk, ka varu aizrauties ar Sudrabkalnu, un darbs ar aktieriem ir interesants.»
Padomju laikos klausītāji plūda uz Friča Bārdas, Austras Skujiņas, Māra Čaklā, Vizmas Belševicas un Imanta Ziedoņa literārajiem vakariem, kas arī notika ne bez Paula līdzdalības. Viss, kam pieskaras Maestro, iegūst īpašu - atbildīgu un stipru - motivāciju. Maestro ir arī citas jaudīgas ieceres, tās uzklausu, bet pat bez piezīmes «par to vēl nerakstiet» saprotu, ka par agru atklāt kārtis. Viņš piedalīsies arī Krievijas televīzijas pārraidē par izcilo krievu teātra un kino aktieri Andreju Mironovu. Raimonds Pauls joprojām strādā.
Patīkams avantūrists
Cenšos izzināt Maestro prepetuum mobile noslēpumu. «Cilvēku uztur un glābj tikai darbs un kustība. Traģiskākais būs, kad kāds pateiks: vairs nenāc. Protams, agrāk vai vēlāk tas notiks, bet pagaidām jūtos kā vāvere ritenī. Laikam jau esmu avantūrists. Nevienam nevaru atteikt, piekrītu projektiem, kas saistīti ar skatuvi un koncertiem. Iedvesmo arī tas, ka daudz strādāju kopā ar jauniešiem. Tagad darbojos ar skolu jaunatnes koriem.»
Komponists pasmaida, kad vaicāju, vai daiļradei nepieciešams klusums: «Jaunībā pie Leo Kokles dzērām, bet viņš tik` smērēja savas gleznas. Viņu netraucēja apkārtējā atmosfēra, un mani ar` ne.» Vai katru dienu iznāk vingrināties? Nē taču, tomēr katru dienu jāspēlē dažādos projektos, koncertos. Pauls ne bez lepnuma saka: «Labākais kompliments, ko esmu dzirdējis - izcilais diriģents Mariss Jansons teica, ka labprāt ar mani uzstātos koncertā. Atbildēju, ka man vairs nav tādas tehnikas. Uz to Mariss atbildēja, ka klausītājus vairs ar tīru tehniku nepaņemsi, no pianista gaida ko tādu, ko citi nav darījuši. Tā ir dievišķā dzirksts.»
Par savu spēka avotu Pauls uzskata klausītājus: «Uzstājos Bārtā, Strenčos. Latvijas lauki ir izmiruši, bet cilvēku bija pilna zāle. Vietējie bija sagatavojuši manu darbu programmu, man visi bija jāpavada uz klavierēm. To cilvēku atsaucību nevar ne ar kādu naudu novērtēt.»
Komponista amortizators
Pauls labprāt stāsta par savējiem - meitu, abām mazmeitām, bet īpašs cilvēks viņam ir Lana. Pērn viņi nosvinēja zelta kāzas: «Kad 1962. gadā precējāmies, nebija naudas pat šņabītim. Tagad iegājām mazā lauku baznīciņā Matīšos, tad braucām uz Salacu un brīvā dabā ar dažiem draugiem klusi pasvinējām.» Maestro pasmaida savu sarkastisko smaidiņu: «Kaut kādā veidā esmu saglabājis ģimeni, un paldies, Dievam, ka tā. Laikam jau laimējies atrast savu cilvēku. Galvenais laulībā - nelielas domstarpības nedrīkst pārvērst par konfliktu. Mums lielākais strīds ir taisīt logu vaļā vai ne. Es salstu, Lanai nav ko elpot. Uz tādas sīkas bāzes var uztaisīt lielu skandālu. Esmu nervozs, straujš, bet Lana no tā netaisa konfliktu. Es savu sievu saucu par amortizatoru.» Par veselīgu dzīvesveidu Pauls stāsta šķietami nepareizas lietas, bet, ja cilvēks 77 gados, strādājot milzīgā tempā, turas pie labas veselības, der ieklausīties. Treniņu zālēs, piemēram, Pauls nav redzēts. Maestro pavīpsnā - viņa sporta nodarbības notiekot Baltezerā: «Vasarā katru dienu kaut kas jādara. Kamēr nopļauj mauriņus, esmu izvingrojies līdz slapjai mugurai.» Kas Paulam sagādā patiesu prieku? Neuzminēsiet! Saimniecības veikalu apmeklējums. Tajos viņš kļūstot līdzīgs skolas puikam: «Kas tur tikai nav redzams! Jūtos kā Luvrā nokļuvis. Man jau Baltezerā ir dārza traktors, visādi laistītāji un pūtēji. Cik to visu izmantoju, tas cits jautājums, bet man patīk to visu apskatīt.»
Vēl Maestro ironiski piebilst, ka uzturā esot atgriezies pie tā, kas viņam garšojis vienmēr -žāvētas desas, rupjmaizes, ceptas cūkgaļas un frikadeļu zupas ar tajā iegrieztiem marinētiem gurķīšiem. «Profesors Danilāns man teica: ēd visu, ko gribi, bet neēd to, no kā tev paliek slikti.» Pauls atzīstas, ka daži kilogrami svarā būtu tā kā lieki, bet viņš esot saldummīlis, īpaši garšojot kūkas: «Diriģenta Jēkaba Ozoliņa sieva Liepājā tās cep dievīgas!» Un ar sev raksturīgo ironiju citē sera Vinstona Čērčila slaveno teicienu - labāk resnam dzīvot līdz 90 gadiem nekā tievam līdz 35!
Kam naktī piezvanīt
Pauls prot sajūsmu notušēt, bet mīlestība pret mazmeitām jaušama: «Monika mācās Romā, Anna strādā tūrisma firmā Rīgā. Abām laba izglītība. Mums normālas attiecības. Neesam mazmeitām diktējuši savus noteikumus, bet, protams, daudz palīdzam. Sieva viņas dievina. Viens gan - meitu un mazmeitas esmu turējis tālāk no skatuves. Viena lieta ir slava, aplausi, ziedi, otra - mežonīgs darbs. Tā nav nekāda laimes zeme. Ja neizdodas izsisties virsotnē, sākas traģēdija.»
Kādas puķes Maestro pasniegs Lanai Starptautiskajā Sieviešu dienā? Paulam strikta nostāja: «Viņa zina, ka pats par puķēm naudu neizdošu. Tagad to ir daudz un dažādas, bet visas tādas kā nedzīvas. Agrāk vienkārša tulpīte smaržoja, tagad pat rozes nesmaržo...»
Gadi iet, un draugi aiziet Mūžības ceļos. Jāmācās samierināties, ka kļūsti vientulīgāks gadu no gada. Pauls uz to skatās reāli: «Man bija labi draugi, īsta latviešu inteliģence - Tīna Hercberga un Alberts Terpilovskis, Gunārs Kirke, Pēteris Pētersons. Tīnai bieži zvanīju ap pusnakti un ilgi sarunājāmies par redzēto teātrī, dzirdēto, par dzīvi. Tagad daudzu draugu vairs nav šajā pasaulē. Kad gribas parunāties, reizēm zvanu televīzijas režisorei Svetlanai Rudzītei. Vēl dažiem. Tāda ir dzīve.»